Neviens mēs nekad nezinām, kas dzīvē atgadīsies un kur nonāksim. Atliek zaudēt darbu vai saslimt, tā dēļ pāris mēnešus nespēt samaksāt rēķinus un jebkurš no mums var nonákt uz ielas. Bomži dzer, jā, bet cik ir sanācis par šo jautājumu interesēties - skaidrā to dzīvi normāls cilvēks nepanestu. Ir miljons birokrātijas jautājumu, kuru dēļ cilvēks nevar piecelties no tās bedres. Pirmkārt, daudziem nav nekādu dokumentu, viņi nevar pierādīt pat tik vien kā savu identitāti un atrast darbu. Bez darba nevar atrast dzīvesvietu, bez dzīvesvietas nevar atvērt bankas kontu, lai saņemtu algu.. un tā tālāk birokrātija turpinās. Domāju, ka šiem cilvēkiem, dzīvojot uz ielas ir pilnīgi cita psiholoğija kā tiem, kas tur nav. Un ja cilvēks no ielas ietu tev prasìt darbu, kaut vai par apkopēju skolā - cik no jums, pavisam godīgi runājot, dotu šādam cilvëkam iespēju? Varbūt daži. Tiem cilvēkiem ir cita pasaule un sabiedrība viņus atstumj un izliekas neredzam. Tā ir ļoti smaga problēma un par šo esmu daudz domājusi. Tur būtu vajadzīga kāda nevalstiskā organizācija kas mērķtiecīgi strādā pie šo cilvēku atgriešanas dzìvē. Sarkanais krusts Latvijā ir naudas kāra organizācija, kam pieder ļoooti daudz ìpašumu LV un tās prezidents dzīvo kā niere taukos, apgrozot Eiropas naudas, viņiem ir pofig reāli kaut ko darīt, tikai tik, cik lai sabiedrībā labi izskatās...