...man ome jau gadus piecus baro klaiņojošu kaķi kuru nekādīgi nevar pieradināt, un kuru viņa labprāt gribētu paņēmt mājās, ja viņš dotos rokās. Šodien izejot no mājās redzēju ka kaķis sēž pie sienas piespiedies, lietū, noteikti domājot ka dzīvē nekas labāks nevar būt, nezinot kā tas būtu gulēt sausā siltā gūltā.
Es tā nodomāju, es esmu tas kaķis kad runa iet par attiecībām un sievietēm - bail kautko mēģināt ar kādu, bet kas zina, varbūt ja mēģinātu dzīve pat būtu labāka. Kā būtu ja būtu.
Pēdējo reizi biju ārā kopīgi pavadīt laiku ar meiteni 2011. gadā. Bet vispār neesmu nekad mēģinājis "koļīt" un aicināt uz randiņu sievieti, jo ja tā padomā diezgan biedējoši viss tas ir priekš manis. Un jo vecāks palieku, jo vairāk pierodu pie dzīves vienatnē un savām rutīnām, jo grūtāk sevi piespiest komunicēt.
Kas man ir šķērslis komunicēt ar sievietēm? Es nespēju nolasīt to sievietes izstaroto enerģiju, pat darbā ar labi zināmām kolēģēm neko vairāk par "čau" nerunājam, jo nezinu kāpēc liekās ka jūs sievietes izstarojat to "liec mani mierā, nenāc man klāt enerģiju" varbūt tas ir tikai man galvā. Pat Tinderī kad bija "match" ar sievieti kurai kopīgas intereses, nevarēju pačatot. Atvēru čatu domāju vienreiz mūžā kautko uzrakstīt kādai, tā arī pie tukša čata nosēdēju galvā domājot ka viņa sadusmosies ja es uzrakstīšu, vai sāks psihot un apsaukāties, aizvēru čatu ciet un tā arī vairs uz viņu neskatijos..
39
