Draugi

Man ir dažas labas draudzenes un draugi, jau gadiem.
Esmu arī bijusi vīlusies, nav nekāds konkrēts pāridarījums, bet savās kāzās sapratu, ka bērnības draudzene īsti nevēl man to labāko un nekad nav arī vēlējusi, es vienkārši biju naiva.
Draudzības man ir ļoti svarīgas un pie esošajām es aktīvi piedomāju, strādāju. Draugi man ir kā ģimene.

Vilšanas vairāk kā gribas aizmirst.bet ir viena draudzene.izgajušas cauri ugunij un udenim.16 gadus draudziba.ir bijuši parbaudijumi,kas bijusi uz robežas(paša sakumā) mēs esam pretpoli,bet mūsu gadijumā tas ir arī tas ,kas mūs vieno.vienīgais kas mūs spej skirt ir nodeviba.tas ari ir kopīgais, nodosi,(vairāk ka nav viena klat otru apdirš u.t.t agri vai vēlu tas nāk gaismā)iekārosi otra pusi lidosi.(mēs gan sākuma nebijam attiecībās, ne viena ne otra ,pieredze abām ar citam tada bija) mes iepazināmies prof skolā..viņa pat dzivibu izglāba ,es viņu esmu glābusi. Tuvākais cilvēks pasaulē❤

Manā dzīvē ir cilvēki, kuri man rūp un ar kuriem patīkami pavadīt laiku. Varbūt viņus var saukt par draugiem. Bet tā līdz galam es neuzticos nevienam. Tad, ja sanāk aplauziens, nejūtos tik ļoti slikti. Reizēm mums šķiet, ka labi pazīstam savus draugus, bet rodas konkrētas situācijas, kad draugs pēkšņi parāda īsto seju, par ko tev agrāk nebija ne jausmas. Mani ir nodevis cilvēks, par kuru es savulaik biju pārliecināta, ka lai nu kurš, bet viņš tā nekad nedarītu. Kopš tā laika draudzējoties esmu piesardzīga, nekad nestāstu par sevi visu, neatklāju lielus noslēpumus un cenšos neizrādīt vājās vietas. Ja draudzība nebeidzas uz labas nots, viss, ko "draugam" esi pastāstījis, var tikt pavērsts pret tevi.

Ir cilvēki, kurus uzskatu par draugiem, bet ne tik tuviem, cik gribētos. Sapratu, ka nekad īsti neesmu saņēmusi atpakaļ to pašu. Ar mani vienmēr var satikties, ja ne tagad - tad sarunāsim citu laiku, ja nepieciešams kaut ko palīdzēt - būšu klāt, kad varēšu. Bet, kad man kaut ko vajag, tad bieži visiem kas cits jādara. Vienus draugus pazaudēju, jo viņi sāka man neatbildēt uz ziņām, un es pārstāju rakstīt.
Bet nu man ir ģimene, draugs un suns, kas vienmēr ir blakus. 😄

Man ir draugi, bet tikai 2 šobrīd. Ļoti ilgu laiku bija tikai 1. Bet nu arī tā saucamā labākā draudzene - es nezinu...viņa neatbilst 100% raksturojumam "labākā draudzene". Bet kā ir tā, ir. Man grūti ar tiem draugiem vienmēr bijis.
Draudzene - tad, kad viņa ar mani kaut kur grib iet, es esmu gandrīz vienmēr gatava. Kad man viņu "vajag", tad gandrīz nekad viņa nevar... viņa arī nekad neatceras manas vārda dienas un dzimšanas dienu. Es gan atceros. Es viņu vienmēr sveicu. Bet es pat neatceros, kad pēdējo reizi viņa mani apsveica. 💔 Jau gadiem cenšos apspiest šīs sāpes, kad es esmu gatava ziedoties cilvēkam, bet viņš pretī - tā ne līdz galam. Ehh... un palaist es viņu nevaru, jo es apzinos, cik grūti man sapazīties ar jauniem cilvēkiem. Tas nozīmētu to, ka man vispār nebūtu draugu. Tāpēc es viņu pieciešu tajās reizēs, kad viņa uzvedas kā nevajadzētu. 😥
Tas otrs draugs - viņš ir daaaaudz labāks. Nav ne dīvains, nekā. Normāls cilvēks. Iepazināmies šogad kādā pasākumā. Pagaidām viss normāli un forši.
Skolas laikos bija vēl viena IT KĀ draudzene. Bet līdz ko viņa aizgāja uz citu skolu pēc 9. klases, es sapratu, ka viņa draudzējās ar mani (un manu labāko draudzeni) tikai izdevīguma pēc. Kontakts pārtrūka momentā. Ir pagājuši 7 gadi, un mēs šo gadu laikā neesam satikušās. Tiesa, viņa vēl joprojām seko man soc. tīklos un skatās manus storijus (tiesa, postus nelaiko nekad), bet tas jau var nebūt nekāds rādītājs. Es arī skatos bijušo klasesbiedru un studiju biedru storijus un postus, bet ar viņiem skolā neesmu principā runājusi. Tā kā tas var neko arī īsti nenozīmēt. Bet šī te otrā draudzene (ne tā, kas ir labākā draudzene) tiešām ir tik ļoti atsvešinājusies. Viņa neuzaicināja ne uz kāzām, ne arī par bērnu pateica.

Tigeriene @ 12.08.2023 23:03

Man ir draugi, bet tikai 2 šobrīd. Ļoti ilgu laiku bija tikai 1. Bet nu arī tā saucamā labākā draudzene - es nezinu...viņa neatbilst 100% raksturojumam "labākā draudzene". Bet kā ir tā, ir. Man grūti ar tiem draugiem vienmēr bijis.
Draudzene - tad, kad viņa ar mani kaut kur grib iet, es esmu gandrīz vienmēr gatava. Kad man viņu "vajag", tad gandrīz nekad viņa nevar... viņa arī nekad neatceras manas vārda dienas un dzimšanas dienu. Es gan atceros. Es viņu vienmēr sveicu. Bet es pat neatceros, kad pēdējo reizi viņa mani apsveica. ? Jau gadiem cenšos apspiest šīs sāpes, kad es esmu gatava ziedoties cilvēkam, bet viņš pretī - tā ne līdz galam. Ehh... un palaist es viņu nevaru, jo es apzinos, cik grūti man sapazīties ar jauniem cilvēkiem. Tas nozīmētu to, ka man vispār nebūtu draugu. Tāpēc es viņu pieciešu tajās reizēs, kad viņa uzvedas kā nevajadzētu. ?
Tas otrs draugs - viņš ir daaaaudz labāks. Nav ne dīvains, nekā. Normāls cilvēks. Iepazināmies šogad kādā pasākumā. Pagaidām viss normāli un forši.
Skolas laikos bija vēl viena IT KĀ draudzene. Bet līdz ko viņa aizgāja uz citu skolu pēc 9. klases, es sapratu, ka viņa draudzējās ar mani (un manu labāko draudzeni) tikai izdevīguma pēc. Kontakts pārtrūka momentā. Ir pagājuši 7 gadi, un mēs šo gadu laikā neesam satikušās. Tiesa, viņa vēl joprojām seko man soc. tīklos un skatās manus storijus (tiesa, postus nelaiko nekad), bet tas jau var nebūt nekāds rādītājs. Es arī skatos bijušo klasesbiedru un studiju biedru storijus un postus, bet ar viņiem skolā neesmu principā runājusi. Tā kā tas var neko arī īsti nenozīmēt. Bet šī te otrā draudzene (ne tā, kas ir labākā draudzene) tiešām ir tik ļoti atsvešinājusies. Viņa neuzaicināja ne uz kāzām, ne arī par bērnu pateica.

Nu labi, var jau būt, ka viņas kāzās tiešām bija tikai viņas ģimene un vīra ģimene, un arī citas draudzenes tur nebija, bet nu... labi, vienalga.
Kad mēs visas bijām mazas, mēs mēdzām viena otru aprunāt. Saprotu, ka tas galīgi nebija labi. Tas jau patiesībā bija pats, pats pirmais signāls, ka mēs nesaderam...
Ja godīgi, man un manai labākajai draudzenei nav nekādu īsti kopīgu interešu. Vienīgais kas varētu būt ir tas, ka mēs abas esam kristietes. Tikai viņa ir daaaaudz vairāk iekšā reliģijā, nekā es. Viņa vispār tajā visā mani palēnām ievilka. 😄 Tagad ir tā, ka es par Dievu un šīm visām lietām runāju vairāk, nekā agrāk. Nav tā, ka es pirms viņas būtu bijusi neticīga. Es vienmēr esmu ticējusi Dievam, Jēzum u.t.t., vienkārši viņa mani šajā visā patiešām ieinteresēja. Un bija brīži, kad man patiešām patika/patīk! Bet ir bijuši arī brīži, kad es jūtu, ka šis pārkāpj manas robežas. Un tad viņa, protams, apvainojas. Nē, viņa nav sektā. Normāls kristietības novirziens, tikai man ir cits. Mēs katra esam citā ticībā. Un pateikšu "noslēpumu" - man pat lielos vilcienos viņas novirziens patīk labāk, nekā savējais. 🙈 Bet pietiks par reliģiju. Zinu, ka daudz netic Dievam un nepatīk reliģiskas lietas. Bet tas arī principā ir vienīgais, kas būtībā mūs saista. Jo ne viņa klausās tādu mūziku, kā es, ne viņa iet uz kādiem pasākumiem, neko viņa nedara...ok, viņai patīk uz veikaliem iet, tāpat kā man. Bet viņai tam īsti nav laika, jo viņa strādā dienu un nakti.
Tā, kā man īsti nav paveicies ar draugiem. Izņemot to puisi, kas tagad man ir. (Bet ne jau TĀ puisis 😅.)
Bērnībā kaimiņu bērni bija draugi, bet arī līdz zināmam vecumam. Pēc tam viss kā ar nazi tika nogriezts.

Tigeriene @ 12.08.2023 23:22

Nu labi, var jau būt, ka viņas kāzās tiešām bija tikai viņas ģimene un vīra ģimene, un arī citas draudzenes tur nebija, bet nu... labi, vienalga.
Kad mēs visas bijām mazas, mēs mēdzām viena otru aprunāt. Saprotu, ka tas galīgi nebija labi. Tas jau patiesībā bija pats, pats pirmais signāls, ka mēs nesaderam...
Ja godīgi, man un manai labākajai draudzenei nav nekādu īsti kopīgu interešu. Vienīgais kas varētu būt ir tas, ka mēs abas esam kristietes. Tikai viņa ir daaaaudz vairāk iekšā reliģijā, nekā es. Viņa vispār tajā visā mani palēnām ievilka. ? Tagad ir tā, ka es par Dievu un šīm visām lietām runāju vairāk, nekā agrāk. Nav tā, ka es pirms viņas būtu bijusi neticīga. Es vienmēr esmu ticējusi Dievam, Jēzum u.t.t., vienkārši viņa mani šajā visā patiešām ieinteresēja. Un bija brīži, kad man patiešām patika/patīk! Bet ir bijuši arī brīži, kad es jūtu, ka šis pārkāpj manas robežas. Un tad viņa, protams, apvainojas. Nē, viņa nav sektā. Normāls kristietības novirziens, tikai man ir cits. Mēs katra esam citā ticībā. Un pateikšu "noslēpumu" - man pat lielos vilcienos viņas novirziens patīk labāk, nekā savējais. ? Bet pietiks par reliģiju. Zinu, ka daudz netic Dievam un nepatīk reliģiskas lietas. Bet tas arī principā ir vienīgais, kas būtībā mūs saista. Jo ne viņa klausās tādu mūziku, kā es, ne viņa iet uz kādiem pasākumiem, neko viņa nedara...ok, viņai patīk uz veikaliem iet, tāpat kā man. Bet viņai tam īsti nav laika, jo viņa strādā dienu un nakti.
Tā, kā man īsti nav paveicies ar draugiem. Izņemot to puisi, kas tagad man ir. (Bet ne jau TĀ puisis ?.)
Bērnībā kaimiņu bērni bija draugi, bet arī līdz zināmam vecumam. Pēc tam viss kā ar nazi tika nogriezts.

Bet es priecājos par to, kas man ir, nevis par to, kā man nav. Ir labi, kā ir. Vismaz internetā man daudz draugu. Zinu, ka viņi nav īsti, bet nu vismaz kaut kas. Un es jau arī uzmanos un nesāku runāt ar kuru katru.
P.S. Labāko draudzeni zinu jau 14 gadus (sākām draudzēties pirms 12 gadiem) un otru "draudzeni" 12 gadus.
P.P.S. Es ticu teicienam "viss notiek tad, kad tam jānotiek". Gan jau tas bija tā lemts, ka īsti draugi manā dzīvē ienāks salīdzinoši vēlu. (Labi, vēl pāragri spriest, vai tas jaunais draugs tiešām būs labs un īsts, bet pagaidām nav nekādu problēmu.) Katrā ziņā nav tā, ka es īpaši skrietu kādam pakaļ. Ja ar mani runā, tad forši. Ja nē - nu tad neko. Prom bēgt jau es arī nekad nebēgu, ja ar mani uzsāk sarunu.
Bet cerams, ka man dzīve tomēr kādreiz sakārtosies. 😊 Ļoti nelaimīga katrā ziņā es neesmu. Un es jau nemaz nezinu, kāda ir mana sūtība uz šīs zemes. Neesmu to līdz galam vēl sapratusi.

Bērnībā bija pagalma draugi, skolā bija skolas laika draugi, sportā bija draugi - visi palikuši pagātnē. Ir darbakolēği draugi (ar kuriem strādāju kopā ilgus gadus un pavadu lielu daļu laika kopā), bet tādi īsti draugi šobrīd ar ko pavadīt kopā brīvo laiku nav. Nekad nēsmu izjutis vajadzību apzināti iegūt draugus, drīzāk izbaudu vienatni.

Vai jums ir bijušas vilšanās draugos ?

ir bijusi smaga vilšanās ar savu tuvāko, sirds draudzeni pārtraucu kontaktu vispārībā. Jo viņa vienmēr gribēja mani komandēt, kur mēs iesim, ko mēs darīsim, cikos utt. Vienmēr gribejā noteikt visu. Bija valdonīga un komandēja mani,kas man nepatika. Jo tēloja labāku, gudrāku, skaistāku par mani. Mani bieži mēģināja nolikt citu savu draugu priekšā. Lai izskatītos labāka.
... Vienmēr viņas klātbutnē jutos kā, viņas ēna, kamer visi viņai pievērsa uzmanību, runāja.mani gandrīz neievēroja, ja bija blakus man.
Vienu dienu viņai kautkas nepatika, netaceros vairs precizi, kas, bet viņai uznāca dullie jeb melnie un viņa man piedraudēja "izsist zobus" jeb sadot "pa purnu" ,jā to viņa man agresivi pateica, savai labākajai draudzenei, kopā bijām pazistamas vairāk nekā 11 gadus,un tad viņa man vienkārši draudēja, tā itkā nezinu ko viņai butu izdarijusi, protams, ka es nebiju pelnijusi tadu attieksmi, turklat no sirdsdraudzenes pašas tuvākas.kopš tās dienas es pateicunvisu ko es domāju, ka man tādu draudzeni nevajag kura vienu dienu ir normāla, bet otrā dienā jau draud, ar mani izreķināties.

Lasu pārējos komentārus un sapratu, ka manas dažas draudzenes man ir tiešām īstas draudzenes. Mēs nekad viena otru neaprunājam, visu sakām acīs, pilnīgi visu. Ja kāda stāsta savu situāciju un viņai nav taisnība, mēs tā arī pasakām. Priekš kam ir vajadzīgi draugi, kas acīs saka vienu un aiz muguras citu. Tāpat arī esam gatavas viena otrai palīdzēt kaut nakts vidū vai braukt uz citu valsti pakaļ.
Pirmais solis ceļā uz patiesu draudzību ir pašam kļūt pašpietiekamam. Katrai pašai ir jāspēj dzīvot tikai ar sevi, izklaidēt pašai sevi, būt mierā ar sevi. Ja Tev nemitīgi ir vajadzīgs otrs cilvēks un Tava pašsajūta ir atkarīga no tā, vai šis cilvēks ar Tevi komunicē un pavada laika, tas otrs to jūt un var sākt izmantot. Ceļš uz pašpietiekamību līdz atkarīgam cilvēkam nav viegls, bet ilgtermiņā tas nāks par labu. Un pašpietiekams cilvēks būs simpātisks pārējiem, tāpēc nemaz nemeklējot veidosies jaunas draudzības.

Pirmais solis ceļā uz patiesu draudzību ir pašam kļūt pašpietiekamam. Katrai pašai ir jāspēj dzīvot tikai ar sevi, izklaidēt pašai sevi, būt mierā ar sevi. Ja Tev nemitīgi ir vajadzīgs otrs cilvēks un Tava pašsajūta ir atkarīga no tā, vai šis cilvēks ar Tevi komunicē un pavada laika, tas otrs to jūt un var sākt izmantot.

Ja, jau cilvēkam ir jābūt tik pašpietiekamam, ka tu saki, tad kāpec, cilvekam vispār vajag draudzības pieaugušā vecumā?😀Var arī dzīvot tik pašpietiekami, bez draugiem.

Es te lasu vienas llietotājas palagus un brīžiem ir sajūta, ka lasu privāto dienasgrāmatu.

Feline Fossa @ 13.08.2023 08:52

Ja, jau cilvēkam ir jābūt tik pašpietiekamam, ka tu saki, tad kāpec, cilvekam vispār vajag draudzības pieaugušā vecumā??Var arī dzīvot tik pašpietiekami, bez draugiem.

Cilvēki var un tā arī dara. Un?

Pirmais solis ceļā uz patiesu draudzību ir pašam kļūt pašpietiekamam. Katrai pašai ir jāspēj dzīvot tikai ar sevi, izklaidēt pašai sevi, būt mierā ar sevi. Ja Tev nemitīgi ir vajadzīgs otrs cilvēks un Tava pašsajūta ir atkarīga no tā, vai šis cilvēks ar Tevi komunicē un pavada laika, tas otrs to jūt un var sākt izmantot. Ceļš uz pašpietiekamību līdz atkarīgam cilvēkam nav viegls, bet ilgtermiņā tas nāks par labu. Un pašpietiekams cilvēks būs simpātisks pārējiem, tāpēc nemaz nemeklējot veidosies jaunas draudzības.

Ļoti piekrītu. 👌

Pakomentēšu, kas man no malas ir redzams mūsu sabiedrībā. Esmu lasijusi vairākus viedokļus, kur sievietes dažādos vecumos raksta, ka ja vīrietim pieaugušā vecumā nav neviena drauga, vienalga vai no skolas/studiju laikiem, tad viņs nav īsti riktīgs. Šādi viedokļi parasti izskan par stipro dzimumu, lai gan ir nācies dzirdēt, ka Par sievietēm saka, ka viņām ir smags raksturs, kas traucē draudzībām. Izveidot draudzību un noturēt to.
Jāsaka, ka pēc maniem novērojumiem tomēr es redzu lielāku toleranci pret sievietēm šajā jomā, par draudzībām, jo tās tik ļoti neaprunā, ja tām nav draugu pieaugušā vecumā. Toties vīriešus, protams, nosoda krietni vairāk šajā tēmā.
Sabiedrībai ir tendence, aprunāt tos, kas atšķiras no vairākuma, tātad ja visiem jeb lielākajai daļai ir draugi,tad tam tā ir jābūt. Sabiedrība mums diktē, ka visiem jābut draugiem, jākomunicē, jātiekas. Jāvirzas vairāk uz ekstraverto virzienu. Teiksim tā. Un ja tas tā nav, tad viss tevi nosoda uzreiz. Manas piecas kapeikas.

DSSF @ 13.08.2023 09:13

Pakomentēšu, kas man no malas ir redzams mūsu sabiedrībā. Esmu lasijusi vairākus viedokļus, kur sievietes dažādos vecumos raksta, ka ja vīrietim pieaugušā vecumā nav neviena drauga, vienalga vai no skolas/studiju laikiem, tad viņs nav īsti riktīgs. Šādi viedokļi parasti izskan par stipro dzimumu, lai gan ir nācies dzirdēt, ka Par sievietēm saka, ka viņām ir smags raksturs, kas traucē draudzībām. Izveidot draudzību un noturēt to.
Jāsaka, ka pēc maniem novērojumiem tomēr es redzu lielāku toleranci pret sievietēm šajā jomā, par draudzībām, jo tās tik ļoti neaprunā, ja tām nav draugu pieaugušā vecumā. Toties vīriešus, protams, nosoda krietni vairāk šajā tēmā.
Sabiedrībai ir tendence, aprunāt tos, kas atšķiras no vairākuma, tātad ja visiem jeb lielākajai daļai ir draugi,tad tam tā ir jābūt. Sabiedrība mums diktē, ka visiem jābut draugiem, jākomunicē, jātiekas. Jāvirzas vairāk uz ekstraverto virzienu. Teiksim tā. Un ja tas tā nav, tad viss tevi nosoda uzreiz. Manas piecas kapeikas.

Es nekad neesmu dzirdējusi ko šādu 👇

kur sievietes dažādos vecumos raksta, ka ja vīrietim pieaugušā vecumā nav neviena drauga, vienalga vai no skolas/studiju laikiem, tad viņs nav īsti riktīgs.

Tādu īstu sirdsdraudzeņu man nav. Ir labākā draudzene, bet ļoti bieži nesatiekamies, jo nedzīvojam vienā pilsētā, bet diezgan bieži sakomunicējam.
Dažas draudzenes bijušas skolas un studiju gados, bet tās draudzības laika gaitā pazudušas - aiziet katra savā virzienā. Kļūstam par paziņām, bet viena par otras dzīvēm uzzinām no soctīkliem.
Reizēm skauž (bet nebūs īstais vārds, drīzāk apbrīnoju), ka soctīklos var redzēt kādas vecmeitu ballītes, kur draudzeņu bariņš, kur draudzenes ir vēl no skolas laikiem (man tādi divi bariņi ir no klases), un ka man tā nekad nebūs.

Bija īsta draudzene 15 gadus ar kuru vienmēr un visur, vienīgais cilvēks kuram varēju atklāt savus noslēpumus, bija vairāk kā ģimene, ne draugs, bet diemžēl pārtrūka mūsu stiprā draudzība, lai gan nekad mūža par to nebūtu iedomājusies. Nepatīkama pēcgarša palikusi, ļoti vīlos. Likās kaut kas nereāls, mūs nekad neizšķirs, bet nu dzīve salika laikam visu pa saviem plauktiem.
Ir vēl divas draudzenes, ne tik tuvas, bet tomēr var izskatīt sirsniņu, ja vajag. Satiekos gan reti, jo dzīvojam dažādās valstīs, bet arī sazvanoties varam tā forši izrunāties.

Uz doto brīdi tik tuvas draudzenes kā bija agrāk - nav.
Man bija periodi - bērnības draugi, skolas draugi, universitātes draugi. Kā tas posms noslēdzās, pazuda arī draudzība.
Tās draudzenes ar kurām uzturu kontaktu pārvācās uz dzīvi ārzemēs,tāpēc komunikācija ir neregulāra, bet ar to cik komunicējam man arī pietiek un satiekoties 1-2x gadā tiekamies visu dienu,jo ir par ko runāt un apspriest.
Protams, vēl draudzenes pazuda,kad uzsāka jaunas attiecības vai piedzima bērni. Kopsakarīgi, ka mazāk kopīgas intereses, cita dinamika. Par to neapvainojos un neuzskatu par ko ārkārtēju, kaut kas mainās un tas ir normāli.
Man uz draudzību ir tāds pats redzējums kā uz jebkurām citām attiecībām. To nevar uzspiest un abiem ir jāiegulda laiks.Mērķtiecīgi draugus nemeklēju. Man ir bijis,ka draugi aprunā,uzmet un ja agrāk mani tas aizskāra, ļoti ātri tiku vaļā no tādiem "draugiem". Tagad, godīgi sakot, esmu priecīga, jo klačas, aprunāt kādu nav manas intereses. Novērtēju cilvēkus ar kuriem var par globālām lietām runāt, arī politiski "sensitīvām" un zini,ka otrs neapvainosies, jauki pavadīt laiku, kvalitatīvi aprunāties. Noguru agrāk no klačām, tas ļoti atņēma enerģiju un citu dzīve man nav aktuāla. Tagad dzīvoju ļoti mierīgi, esmu iemācījusies arī viena kaut kur aiziet, nevajag vienmēr kādu "draugu" lai tik nav vienai jāiet. Godīgi sakot, pie vientulības mazliet par daudz jau esmu pieradusi...
Priecājos lasīt, ka ir cilvēki kuriem ir stipra saikne ar saviem draugiem un kuri neatstāj nelaimē,ar kuriem var jautri pavadīt laiku. Ja man dzīvē vēl uzradīsies kāds draugs, tikai priecāsos.

Varbūt pamaini savu sociālo loku? Jo izklausās, ka apgrozies vienā un tajā pašā burbulī, ja beigās sanāk, ka viens otru pazīst un uzzini, ka tevi aprunā un apmelo. Man ir gan pārbaudīti draugi, gan tādi, kas kādā dzīves posmā kļūst dīvaini savu putnu dēļ. Piemēram, man bija draudzene, kurai likās, ka nav jādalās par savu dzīvi. Tad liekas savādi runāt tikai par citām tēmām, bet neko neapjautāties par pašas dzīvi.