Sveikas. Mokos mazliet ar sevis apspiešanas sajūtu. Zinu ka tas nav pareizi, un tas noteikti ir jābeidz, jo man vajadzētu sevi vairāk novērtēt, bet nesanāk.. jūsu domas par to, ja situācija ir tāda, ka katrs mans lēmums un katra doma ir vai nu kontrolēta, vai pārteikta , kā otrs vēlas, un ir sajūta, ka nevaru vairs būt es pati otra cilvēka priekšā.. protams, ir dīvaini tas, ka sākumā viss sakrita, katra mazākā lieta, un mani nekontrolēja, bija lielāka sapratne un iejūtība.. pagāja laiks un otrs tikai cenšas mani pakļaut sev.. ir arī savas robežas cik daudz to var darīt, bet pēdējā laikā es sevī tieku atstumta, jo otram tas nepatīk un šitais.. daudz pārmetumi par dažādiem sīkumiem, vai jums tas liekas pieņemami? Vai to var arī labot un rast kompromisu? Vienu reizi pat dzirdēju, ka mums teica pat mazs bērns, kā suns ar kaķi, un es sabēdājos, ka pat mazs bērns ko tādu ievēro.. agrāk es domāju, ka īstie cilvēki ir kā cimds ar roku.. bet vai tā ir visos gadījumos? Vai īstie jūtas vienmēr saderīgi, vai var būt dažādi..
92
