Tuvinieka zaudējums

Sākotnēji tādas emocijas arī būs, kamēr apradīsi ar notikušo. Noteikti ieteiktu par šo aprunāties ar citiem ģimenes locekļiem, kuriem zaudējums arī droši vien ir izraisījis šādas sajūtas. Draugi un citi tevi šādā momentā nespēs tā saprast, bet tikai tie, kuri izjūt zaudējumu šajā pašā laika posmā.
Noteikti arī centies turpināt dzīvi, nav vērts ieslīgt dziļā depresijā. Lai kādas tev bija attiecības ar zaudēto cilvēku, centies atcerēties visu to labāko. Nāvi var tikai pieņemt kā faktu. Tas, ka tu izjūti tik daudz dažādas emocijas šobrīd patiesībā ir labi. Tas liecina, ka ar Tavu iekšējo pasauli viss ir kārtībā un tā reaģē atbilstoši ārējiem apstākļiem. Nepaliec viena, atrodi ar ko aprunāties, turpini dzīvot.

Lai gan jau pagājuši 5 gadi,kopš zaudēju tēti,tomēr uznāk ik pa laikam lielās bēdas. Sākumā ļāvos skumjām,ļāvu tām izsāpēt. Tomēr arī nebija tā,ka sēdēju tikai mājās. Centos maksimāli daudz laika pavadīt ar pašiem tuvākajiem,ar draugu darījām dažādas aktivitātes. Kad biju viena,tad savas bēdas remdēju mājas tīrīšanā.
Jūtu tev ļoti līdzi!

Teikšu banāli, bet LAIKS. Tikai tas dziedē. Ir jāizsāp, ir jāizraud. Man tā bija, smagi aizgāja tētis, acu priekšā cilvēks pazūd un tu nevari neko izdarīt. Bija laiks kad raudāju iedomājoties vien, tagad grūti par to sākt raudāt. Un esmu priecīga, ka tik tiešām-visas rētas dzīst, arī emocionālās sāpes. Tā ka turies un laiks visu atrisinās.

Es esmu zaudējusi abus vecākus un varu pateikt, ka ar laiku nepaliek vieglāk. Protams atnāk tā atziņa, ka tiešām tā tuvinieka vairs nav un nebūs, bet tā ka sāp mazāk , tā nav, un bieži tāpāt par to tiek domāts. Gāju arī pie psihologa pēc mammas nāves, bet nedomāju, ka tas baigi ko mainīja manā situācijā.
Šobrīd iesaku pavadīt vairāk laika ar tuviniekiem, izrunāties un nebūt vienai ar savām domām un jūtām.
Izsaku līdzjūtību.

Paldies, meitenes. Tēta nāve bija pēkšņa, viss nāca kā liels trieciens, gribās tagad meklēt kādu vainīgo, gribās galvā to visu izspēlēt dažādos scenārijos, kā būtu, ja būtu.. Zinu, ja nepārstāšu šādi sevi mocīt, tad diez vai varēšu pieņemt tēta nāvi. Bērēs taču atvadījos, bet smadzenes pagaidām vēl nespēj pieņemt šo faktu.

Runājot par sērām, nedēļa ir ļoti īss laika periods. Arī pēc mēneša diez vai jutīsies dikti labāk. Laiks ir vienīgās zāles.
Mans tēvs arī nomira, bet tas notika pēc ilgas slimības. Mēs zinājām, ka tā būs un tas ļāva morāli sagatavoties pēdējam brīdim. Man palīdzēja apziņa, ka viņš negribētu, lai es skumtu un ieslīgtu depresijā. Un palīdzēja darbs, pienākumi ļāva aizmirsties. Man piedāvāja brīvdienas, bet atteicos, jo zināju, ka no mājās sēdēšanas man labāk nepaliks. Tagad ir vairāki gadi pagājuši, esmu sadzijusi un tēvu atlaidusi.

Spanic @ 11.07.2023 23:04

Paldies, meitenes. Tēta nāve bija pēkšņa, viss nāca kā liels trieciens, gribās tagad meklēt kādu vainīgo, gribās galvā to visu izspēlēt dažādos scenārijos, kā būtu, ja būtu.. Zinu, ja nepārstāšu šādi sevi mocīt, tad diez vai varēšu pieņemt tēta nāvi. Bērēs taču atvadījos, bet smadzenes pagaidām vēl nespēj pieņemt šo faktu.

Man vēl tagad citreiz smadzenes atsakās pieņemt faktu,ka tēta vairs nav. Citreiz braucot uz laukiem liekas,ka viņš tur būs,ka gaidīs mani.
Bieži sapņoju par viņu

Tēti pazaudēju ļoti pēkšņi, burtiski pāris minūtēs, gandrīz nu jau pirms diviem gadiem. Atceros, ka cilvēki man teica, ka pēc pirmā gada jau paliek vieglāk… nu, man personīgi liekas, ka paliek tikai smagāk. Ir skumji, neticami, netaisnīgi, kā jau pati minēji - visas iespējamās emocijas
Es mēģināju iet pie terapeita, bet sapratu, ka nespēju ne ar vienu tā īsti par to parunāt aci pret aci, tādēļ savas skumjas esmu noglabājusi
Esmu lietojusi arī antidepresantus, tie tikai apslāpēja emocijas, bet zaudējumam nepalīdzēja
Nedēļa ir tik īss laika sprīdis, ļaujies visām emocijām un neapspied tās. Ja vēlies parunāties, esmu atvērta dm

*Cap @ 11.07.2023 23:29

Tēti pazaudēju ļoti pēkšņi, burtiski pāris minūtēs, gandrīz nu jau pirms diviem gadiem. Atceros, ka cilvēki man teica, ka pēc pirmā gada jau paliek vieglāk… nu, man personīgi liekas, ka paliek tikai smagāk. Ir skumji, neticami, netaisnīgi, kā jau pati minēji - visas iespējamās emocijas
Es mēģināju iet pie terapeita, bet sapratu, ka nespēju ne ar vienu tā īsti par to parunāt aci pret aci, tādēļ savas skumjas esmu noglabājusi
Esmu lietojusi arī antidepresantus, tie tikai apslāpēja emocijas, bet zaudējumam nepalīdzēja
Nedēļa ir tik īss laika sprīdis, ļaujies visām emocijām un neapspied tās. Ja vēlies parunāties, esmu atvērta dm

Paldies!

Man jau 32 gadus liekas netaisniga tēva nāve.skumstu un ilgojos.ka nedabuju zināt ko nozīmē ista tēva mīlestība Vajag to visu parstrādāt.tagad tikai sapratu,ka jatlaiz,lidz galam.Varu tikai uzrakstastīt un atlaist.pa maz laika tev.izsero visus posmus un atlaid.

Nekad nepāriet ,bet paliek vieglāk,pēc vairāk kā diviem gadiem,vismaz man tā ir! Nesen biju kapiņos ,apraudājos līdzīgi,kā bērēs. Atmiņas nekur nepazūd! Piekrītu par laiku,laiks tiešām dziedē. Mazāk domāsi scenārijus,nedaudz vieglāk paliks! Diemžēl pagātni nepagriezt. Vēlu tev izturību un rast sevi iespēju ,vieglāk šīm sērām tikt pāri!🙏🏻

Vienmēr pietrūks. Pirms 2 gadiem nomira vecmamma, bet vēl aiz vien sāp un katru reizi iebraucot kapos gribas raudāt. Pirmos pāris mēnešus katru dienu nākot no darbā raudāju, dusmojos, bija aizvainojums par medicīnas sistēmu, pārmetumi sev. Pēc kāda pus gada jau palika vieglāk un sāku atcerēties laimīgos brīžus kopā bez asarām acīs.
Laiks. Sāpes ir jāizsap, jāizraud. Meklēju palīdzību googlē kā ātrāk tikt pāri, jo domāju pus gadu sērot ir par daudz, bet tad sapratu ka katram tas laiks ir cits.
Vēl likās netaisnīgi, ka man ir sāpīgi, bet darbā jāsmaida un principā nevienam neinteresē kas tev vainas, bet tā nu tas ir.
Izsaku līdzjūtību!

Kurš slimnieks nāk un spiež sarkanos īkšķus šajā diskusijā?
Līdzjūtība! ❤️

Paldies, meitenes.

Tik ļoti labi saprotu, kam Tu šobrīd ej cauri, jo pati pirms nedaudz vairāk kā gada pēkšņi zaudēju mammu, savu tuvāko un dārgāko cilvēku. Joprojām cīnos ar emocijām, dusmām, sāpēm, esmu bijusi arī tik dziļā bedrē, kam seko panikas lēkmes un depresijas epizodes.. Ja vēlies parunāt par to privāti - droši raksti dm.
Varu teikt, ka laiks nedziedē, Tu tikai lēnām pierodi, centies samierināties ar to faktu, ka savu mīļo nekas vairs neatgriezīs.. Galvenais - neslāpē emocijas, būs smagi, bet tas ar laiku norims. Man palīdzēja kavēšanās siltajās atmiņās, domās, jo zināju, ka mamma negribētu, lai pārdzīvoju, es centos dzīvot ar domu, ka man ir jāturpina sava dzīve par spīti visam, jādzīvo tā, lai mamma lepotos.
Tagad Tev tur augšā ir sarģenģelis, esi stipra un nenolaid rokas, ļaujies emocijām. Ceru, ka Tev ir atbalstoši draugi vai otra pusīte - man tas ļoti palīdzēja. Zinu, ka negribās ne ar vienu runāt (es vispār pirmajās nedēļās varēju stundām ilgi sēdēt un skatīties vienā punktā), bet tas ne pie kā laba nenovedīs.
Turies, tētis vienmēr būs tavā sirsniņā!

Turies! To sāpi vienkārši vajag izsāpēt.
Zaudēju mammu nu jau gandrīz 15 gadus atpakaļ. Pirmie daži mēneši tiešām bija elle, nespēju noticēt un samierināties. Bija arī ļoti izteikta vainas sajūta - katru reizi, kaut kur izklaidējoties, ceļojot, vienkārši ejot uz restorānu ar draugiem, iekšēji bija sajūta, ka esmu slikts cilvēks, ka tā daru, ka man būtu jāsēž mājās un jāsēro. Bet vēlāk jau varēju mierīgi ar gaišām skumjām atcerēties kopīgi pavadīto laiku... Pa retam joprojām uznāk "melnie". Tad kārtīgi izraudos, atceroties savus mīļos aizgājējus - mammu, omīti, vectēvu... un paliek vieglāk. Vienīgais, no kā visu laiku baidos - aizmirst. Ir tā, ka gadiem ejot, atmiņas par kaut kādām niansēm, sejas vaibsti, smaržas pamazām izzūd no atmiņas, atstājot tādu kā koptēlu.

EveliinaEli @ 12.07.2023 11:10

Tik ļoti labi saprotu, kam Tu šobrīd ej cauri, jo pati pirms nedaudz vairāk kā gada pēkšņi zaudēju mammu, savu tuvāko un dārgāko cilvēku. Joprojām cīnos ar emocijām, dusmām, sāpēm, esmu bijusi arī tik dziļā bedrē, kam seko panikas lēkmes un depresijas epizodes.. Ja vēlies parunāt par to privāti - droši raksti dm.
Varu teikt, ka laiks nedziedē, Tu tikai lēnām pierodi, centies samierināties ar to faktu, ka savu mīļo nekas vairs neatgriezīs.. Galvenais - neslāpē emocijas, būs smagi, bet tas ar laiku norims. Man palīdzēja kavēšanās siltajās atmiņās, domās, jo zināju, ka mamma negribētu, lai pārdzīvoju, es centos dzīvot ar domu, ka man ir jāturpina sava dzīve par spīti visam, jādzīvo tā, lai mamma lepotos.
Tagad Tev tur augšā ir sarģenģelis, esi stipra un nenolaid rokas, ļaujies emocijām. Ceru, ka Tev ir atbalstoši draugi vai otra pusīte - man tas ļoti palīdzēja. Zinu, ka negribās ne ar vienu runāt (es vispār pirmajās nedēļās varēju stundām ilgi sēdēt un skatīties vienā punktā), bet tas ne pie kā laba nenovedīs.
Turies, tētis vienmēr būs tavā sirsniņā!

Paldies!

Spanic @ 11.07.2023 22:22

Sveikas! Nebūs pati pozitīvākā diskusija, bet vēlējos jautāt, kā jūs tikāt galā ar tuvinieka nāvi? Pirms nedēļas zaudēju tēti, un vēl joprojām nespēju to aptvert, nespēju pieņemt un nespēju atlaist tēti. Izjūtu visa spektra emociju gammu, ieskaitot ļoti lielas dusmas, netaisnību, nesaprašanu, un beidzot, protams, ar ļoti lielām skumjām. Saka, ka pēc bērēm paliek vieglāk, nu nezinu.. nepaliek gan.
Ko ar sevi iesākt? Saprotu, ka ir vajadzīgs laiks, bet kā lai pieņemt to, ka viņa vairs nav?

iesaku izlasīt šo. Ja nu nelīdz, aiziet uz bezmaksas konsultāciju pie speciālista
https://arsts.lv/jaunumi/vents-silis-veseliga-un-neveseliga-serosana

Vārdotāja @ 12.07.2023 19:16

iesaku izlasīt šo. Ja nu nelīdz, aiziet uz bezmaksas konsultāciju pie speciālista
https://arsts.lv/jaunumi/vents-silis-veseliga-un-neveseliga-serosana

Visu rakstu sabojāja tā saistība ar covid.
Ja liec tad normālu rakstu par tad veidā sērām kā autorei.

Kā jau te minēja, laiks dziedē. Man palīdz tas , ka mamma ar tēti nāk pie manis sapņos, un tur es ar viņiem izrunājos, izsūdzos. Nezinu vai zemapziņa tos sapņus rāda vai tiešām paralēlā pasaule.