Esmu bijusi šādā situācijā, kad neilgi pirms pandēmijas pārgāju uz savu biznesu. Pandēmija to diemžēl iznīcināja - bizness bija serviss, nevis produkts un līdz ar lokdaunu nevarēju atļauties būt ilgstošā dīgstāvē. Pēc manas pieredzes plusi un mīnusi:
Plusi:
*pilnībā sava laika noteicēja, ja vajadzēja, kādu dienu strādāju 12h dienu, citu dienu 3h. Ļoti flexibli un tas bija izdevīgi, jo varēju plānot savu laiku ar citiem ikdienas pienākumiem.
*pati nosaku cenu attiecīgi savām spējām un sapratu, ka cilvēki ir gatavi maksāt ja redz, ka zini ko dari.
*ļoti daudz iespēju attīstīties tālāk, kā kāda iepriekš minēja - jaunas idejas, jauns piedāvājums, uzreiz jauna klientūra. Ja kaut ko pamēģinu, bet redzu, ka nav pieprasījuma - pati to varu arī tad izņemt no piedāvājuma, nevienam nav jāatskaitās
Mīnusi:
*ko nopelnu - tas ir. Ja saslimstu, man nav slimības lapa, jo biju pašnodarbinātā. Strādājot vienai, nav, kas aizvieto un arī atvaļinājuma naudas nav. Tas ir nestabili un jutu, ka tas bija grūti pieņemt
*visu, sākot ar komunikāciju ar klientiem 24/7 beidzot ar servisu, visu darīju pati un nekad nebija iespēja atslēgties no darba, jo viss atkarīgs tikai no manis
Kopumā pandēmija mani piespieda iet tālāk mācīties un nomainīt nodarbi pavisam, šobrīd strādāju nesaistītā sfērā. Piekrītu tam, ka pa 10 gadiem ļoti daudz kas var mainīties un arī Tavā esošajā profesijā pēc 10 gadiem būs citi noteikumi, prasības - to vienmēr var piemācīties klāt un iet atpakaļ bijušajā darbā. Pēc pieredzes gudri darba devēji novērtē to, ka cilvēkam ir iekšas iet un darīt kaut ko savu - ja CV pēc tam Tev būs sava biznesa pieredze - tas Tevi var aizvest daudz liekākos plašumos, jo tā ir uzdrīkstēšanās un tam vajaga iekšas - Tavam CV tas dod tikai plusus, bet piemēram - 20 gadu pieredze vienā uzņēmumā ne vienmēr tiek uzlūkota kā laba lieta.
30
