Heeeiloou!
Es īsti pat nezinu ko ar šo visu gribu panākt.
Mazliet situācija rubbed me the wrong way....
Backatory.
Man šo sestdien ir dzimšanas diena, kuru es izdomāju, ka gribu pavadīt Stirnubukā skrienot. Otrs tajā pusē, kur trase ir, neesmu super daudz bijusi, līdz ar to mazāk zinu to apkārtni, draugs atkal +/- zina to pusi.
Iepriekšējā nedēļas nogalē es piedāvāju vai viņš nevēlas braukt man līdzi vnk tāpat, parasti es braucu solo vai ar draugiem, man par pārateigumu ar entuzismu piekrita, ka jā varētu (šis viss galīgi nav viņa lauciņš), kā arī izmest kādu extra km apskatīt šo un to apkārtnē, līdz ar to es neko ar draugiem neplānoju.
Un te sākās....Šodien ir ceturdiena, vēl no rīta esmu pilnā pārliecībā, ka viņš ar mani brauc, uzjautāju, ar kuru mašīnu brauksim, ar domu, kā šodien iebraukšu uzpildīties, sapakot līdzi ņemamo un iztīrīt salonu, kad viņš paziņo nu kā, ka es taču braukšu ar savu, kā jau parasti, jo viņam viņa mašīnu vajag, jo viņš ar čomu brauks ar kvadriem prom, kas man šorīt bija galīgs jaunums.
Es parasti neiespringstu, bet nu kaut kā rubbed me the wrong way, jo šodien ir ceturdiena, pasākums ir sestdien, un tikai šodien viņš man paziņo, ka viņš izrādās nebrauks, un tikai tāpēc, ka es uzjautāju par to ar kuru mašīnu brauksim.
Tāda meehh...sajūta, bišķīt jūtos aplauzusies, negribās arī tgd nīdēt, lai viņš tomēr brauc līdzi, jo tad visiticamāk būs kinda īgns un otrs, tas, ka viņš pirms pāris nedēļam atcēla savus plānus ar to čomu manis dēļ, bet tas nemaina faktu, ka jūtos aplauzusies, kā minēju, nezinu ko ar šo visu gribēju panāk...droši vien blow some steam off.
Jūtos bišķīt ar ieskrambātu garīgo, bet vai ir mega pamats?
3556
