Sveikas! Tātad.. īsti nezinu ar ko sākt.
Ar vīrieti iepazinos pagājušā gada jūlijā, ļoti strauji uzsākām kopdzīvi, jau pēc nepilna mēneša.
Abiem ir bērni no iepriekšējām attiecībām, īsais sākums bija pilnīgi lielisks , rozā brilles, ideāli! Pat varētu teikt, ka viņš man nāca kā plāksteris, jo biju šķīrusies ar bērna tēvu.
No iepazīšanās brīža pēc trim mēnešiem paliku stāvoklī.
4-5 grūtniecības mēnesī viss sagriezās kājām gaisā, mans lieliskais vīrietis pazuda bez miņas! Tā teikt, ļoti ātri nokrita brilles un ieraudzīju viņa patieso pusi. Slinks uz velna paraušanu, strādāt negrib, iziet nekur negrib, ne ar mani, ne bērnu! Darbā tā jau nepilnu dienu, bet uzreiz gultā, kājas gaisā un aparāti tik griežās.
Patmīlīgs, visur tieku vainota es, pats ir balts un pūkains! Problēmas ar viņa bērniem , šķiet kontaktējās ar bijušo labāk kā ar mani.
Nerunājot kā atstumj manu bērnu. Kā uzraksta kāds cits tā uzreiz aizskrien, man ir jāatskaitās pat par gājienu uz veikalu!
Katrā ziņā pilnīgs pretstats tam ko satiku.
Izrunāt neko nevēlās, neredz tam jēgu , neredz nekādas problēmas. Uzskata visu par normu.
Savā 8tajā grūtniecības mēnesī jūtos tik ļoti morāli pazemota, nenovērtēta, iztukšota. Par visu domāju es viena, gan par rēķiniem , gan savu bērnu!
Vēl līdz šim brīdim gaidāmajam mazulim pilnīgi nekas nav nopirkts, reāli sāp sirds, ne mirklis no grūtniecības īsti nav izbaudīts.
8
