Vienatne.

Nedaudz nevar saprast. Jūs abi strādājat no mājām un sanāk būt kopā 24/7, tāpēc Tev reizēm uznāk vēlme pabūt vienai, un dodies viena pati pastaigās?

Tad, tomēr, es neesmu vienīgā, kurai tā ir.

Man kā introvertam cilvēkam arī labāk patīk būt vienatnē 😁👌🏻

Nē. Es daudz esmu prom,jo strādāju. nu ļoti maz laika mājās.

Un, nav prieks atgriezties mājās, zinot, ka tur būs draugs? Tad jau jārisina attiecību problēmas. Vai tad viņam nav savu darīšanu nekad kur doties, ko satikt - ģimene ,draugi utt?

Ļoti maz laika esi mājās, bet kad esi, tad draugu gribas sūtīt prom? Ar viņu nevari būt tu pati? Tad kaut kas nav riktīgi tajās attiecībās.

Kāpēc tikai vientulībā varu būt es pati?

Redzi, ir cilvēki, kas gūst enerģiju no atpūtas vienatnē, vienalga vai esi mājās vai pastaigā,introvertie. Un ir ekstravertie,kam vajag cilvekus. Daudz un dikti. Tad ir arī pa vidam.
Iespējams nejuties droši un komfortabli 100% otra klatbutnē, tas ir normāli.

Esmu ekstraverta. Bet man ļoti tīk vientulība. Nu ok, mums attiecības arī kā everesta leja un smaile. Varbūt tas ko maina. Bet pamatā, jā, būšana vienai mani tik ļoti uzlādē. Pamostoties liekas, nuuu aizej kaut kur, neprasi, neuzdod. Kā neesmu viena ilgāku laiku, cieš visi. Es jau eju prom pati brīvajos brīžos, bet tas arī patērē enerģiju, kuras nav............ Ir brīži pat sēžot ar draugiem , kur es smejos, smejos, smejos un tad ir bedre, kurā man jāpasaka, paldies atā. Būtu ala, ielīstu.

Meitene. @ 01.06.2023 21:17

Esmu ekstraverta. Bet man ļoti tīk vientulība. Nu ok, mums attiecības arī kā everesta leja un smaile. Varbūt tas ko maina. Bet pamatā, jā, būšana vienai mani tik ļoti uzlādē. Pamostoties liekas, nuuu aizej kaut kur, neprasi, neuzdod. Kā neesmu viena ilgāku laiku, cieš visi. Es jau eju prom pati brīvajos brīžos, bet tas arī patērē enerģiju, kuras nav............ Ir brīži pat sēžot ar draugiem , kur es smejos, smejos, smejos un tad ir bedre, kurā man jāpasaka, paldies atā. Būtu ala, ielīstu.

Ekstraverts cilvēks ir tāds, kuru uzlādē cilvēku sabiedrība un kontaktēšanās ar citiem, savukārt introverts ir tas, kurš gluži pretēji patērē enerģiju, to visu darot. Līdz ar to neizklausās, ka esi ekstraverta.

Nedomāju, ka problēma ir attiecībās. Manuprāt, laiks vienatnē ir must have katram. Vai draugs pats ikdienā neiet, piemēram, uz sporta zāli un Tu tikmēr vari pabūt viena? Sanāk, ka viņš visu laiku ir tikai un vienīgi mājās?

Lucida @ 01.06.2023 21:25

Ekstraverts cilvēks ir tāds, kuru uzlādē cilvēku sabiedrība un kontaktēšanās ar citiem, savukārt introverts ir tas, kurš gluži pretēji patērē enerģiju, to visu darot. Līdz ar to neizklausās, ka esi ekstraverta.

Nav jau tikai balts un melns, arī cilvēki, kuriem ļoti patīk būt sabiedrībā, gribas pabūt kādreiz vienatnē. Turklāt gluži vienkārši ir tādi cilvēki, kuri paņem no otra ļoti daudz enerģijas

Es arì esmu ekstraverts, kas mīl savus vientulības mirkļus šad un tad. Varbūt vērts aprunāties ar otru pusīti? Katram ir vajadzīgs laiks vienatnē, kādam vairāk, citam mazāk, bet ja otra puse smacē nost tad, iespējams, ka katram ir citāds pieķeršanās stils (attachment style). Ir anxious attachment, avoidant attachment un healthy attachment. Ja anxious ir pārī ar avoidant tad šādi var gadīties. Viens visu laiku grib būt kopā, otrais visu laiku grib elpot un vienatni. Ja interesē, iegüglē attachment styles. Tie veidojas bērnībā.

Elizabeteputnos @ 02.06.2023 00:05

Es arì esmu ekstraverts, kas mīl savus vientulības mirkļus šad un tad. Varbūt vērts aprunāties ar otru pusīti? Katram ir vajadzīgs laiks vienatnē, kādam vairāk, citam mazāk, bet ja otra puse smacē nost tad, iespējams, ka katram ir citāds pieķeršanās stils (attachment style). Ir anxious attachment, avoidant attachment un healthy attachment. Ja anxious ir pārī ar avoidant tad šādi var gadīties. Viens visu laiku grib būt kopā, otrais visu laiku grib elpot un vienatni. Ja interesē, iegüglē attachment styles. Tie veidojas bērnībā.

Par šo es palasīšu, jo ir sajūta tāda,ka es kaut kā pārņemos ar viņu,kad draugs mājās. Pat,ja viņš ir citā istabā un spēlē kaut ko es kaut kā nespēju nofokusēties savām lietām. Bet kad tad fokusēties,ja gandrīz lielāko daļu viņš ir mājās... bet tā ir tāda jocīga sajūta. Es pārņemu viņa sajūtas. Mēs abi uzņemamies viens otra nogurumu un kaut kā liekam vienā katlā un tad mums abiem metas nelabi un sākas sprādzieni. Es pat nespēju raksturot. Kad pārņem viens otra emocijas un dažreiz neļauj tām vienkārši būt.
Viņam ir darbs,bet nav jābūt bieži uz vietas un kad ir,tad arī es bieži vien neesmu.

Meitene. @ 02.06.2023 08:07

Par šo es palasīšu, jo ir sajūta tāda,ka es kaut kā pārņemos ar viņu,kad draugs mājās. Pat,ja viņš ir citā istabā un spēlē kaut ko es kaut kā nespēju nofokusēties savām lietām. Bet kad tad fokusēties,ja gandrīz lielāko daļu viņš ir mājās... bet tā ir tāda jocīga sajūta. Es pārņemu viņa sajūtas. Mēs abi uzņemamies viens otra nogurumu un kaut kā liekam vienā katlā un tad mums abiem metas nelabi un sākas sprādzieni. Es pat nespēju raksturot. Kad pārņem viens otra emocijas un dažreiz neļauj tām vienkārši būt.
Viņam ir darbs,bet nav jābūt bieži uz vietas un kad ir,tad arī es bieži vien neesmu.

Pēc idejas lielākā daļa ko rakstīji par savām sajūtām, I can relate. Mani arī draugs pārņem vienkārši neko nedarot. :D
Viņš mājās ir tikai vakaros, bet kad viņš ir mana visa enerģija kkur vnk aizplūst. Esmu kā pārņemta ar viņu, kaut arī neko diži nedaram. Ļoti bieži pat atsevišķi kko skatāmies TV vai dators..
Ja ir kāds vakars, kad viņa nav mājās, manī ieslēdzas kkāda dīvaina enerģija, kad varu sakārtot bez maz visu māju. Kad viņš ir mājās, es nespēju to padarīt. :D That's so weird.

Pat,ja viņš ir citā istabā un spēlē kaut ko es kaut kā nespēju nofokusēties savām lietām. Bet kad tad fokusēties,ja gandrīz lielāko daļu viņš ir mājās

Es šo situāciju pazīstu, ja man vajag lasīt gramatu vai piemēram kautko radošu izdarīt, tad es arī nevaru to darīt, kamēr apkārtējie cilvēki atrodas ar mani vienā istabā, jo viens trokšņo, cits šķauda klepo, vel cita runā pa telefonu. Es domājj, ka vaina nav draugā, bet vispār ir tādas divas grupas ar cilvēkiem: tie kuriem ārējie stimuli traucē :trokšņi,kustības,skaņas traucē koncentrēties darba izpildei, un to jau var skolā novērot, ja kāds skaļi runā tad nespēj fokuseties un koncentreties jo regularu kads novērš uzmanību. 🙄 Un tad ir tādi cilvēki, kuri klusumā nevar darboties, viņiem fonā vajag aktivitāti, kustību.man vislabāk sanāk koncentrēties kapa klusumā.Ja tavs draugs diezgan skaļi uzvedas tajā istabā jeb labi dzirdamas skaņas ir tad es saproru, kapec ir grūti, bet ja viņs klusumā, tad divaini gan ja traucē.

KKourtney @ 03.06.2023 13:34

Pēc idejas lielākā daļa ko rakstīji par savām sajūtām, I can relate. Mani arī draugs pārņem vienkārši neko nedarot. :D
Viņš mājās ir tikai vakaros, bet kad viņš ir mana visa enerģija kkur vnk aizplūst. Esmu kā pārņemta ar viņu, kaut arī neko diži nedaram. Ļoti bieži pat atsevišķi kko skatāmies TV vai dators..
Ja ir kāds vakars, kad viņa nav mājās, manī ieslēdzas kkāda dīvaina enerģija, kad varu sakārtot bez maz visu māju. Kad viņš ir mājās, es nespēju to padarīt. :D That's so weird.

Par to kārtošanu jā.
Nu viņš ļoti pukstīgs, ja sākšu kārtot viņš var pateikt,ka es slimīgi visu kārtoju,lai gan man vienkārši patīk kārtība. Bez viņa esmu ļoti organizēta,savākta, ātra. Kā blakus tā kaut kas mainās.
Bet esmu saņēmusi aizrādījumus par to,ko skatos pa tv,līdz ar to arī nedaudz kaut kā raustos.
Un vēl es te gribēju vaicāt. Mēs abi esam ļoooti emocionāli. Pēc darba ejot es varu būt priecīga un kā satieku viņu,tā viss ir slikti, pateikšu kaut nedaudz kaut ko, viņš apvainosies sapūtīsies un nerunās un ko daru es- protams, saku,ka man grūti,kad gandrīz katru manu frāzi uztver kā apvainojumu un tad es sprāgstu. Mēs abi sākam besīties un,protams, es vainīga,jo ne tā kaut ko pateicu.
Un šādi ļoti bieži. Nu ļoooti bieži. Varbūt tiešām esmu šerpa? Bet vispār tā apvainošanās, dontspeaks, nopietna seja mani kārtīgi besī ārā.
Un jo vairāk to dara, jo laikam vairāk vientulību gribās.
Kad zvanu bieži vien ir bēdīgs un skumīgs, bet es nemāku katru reizi pacelt garīgo kādam. Gribās saszvanīties un vienkārši pateikt to un šo,bet tā vietā līdzpārdzīvoju. Parastu sarunu gribās bez pārlieku milzīgām emocijām un besīšanās. Viņš dažreiz var nerunāt,neatbildēt uz jautājumiem. Jā, tie jautājumi ir varbūt stulbi, bet lai klusētu.
Tā jau viss ir okey. Bet šis ir ievilcies. Beigās man saka: ka es domāju tikai par sevi un tt... jo vairāk to saka,jo vairāk palieku tāda.
Esmu ātra, man patīk prieks, vienkāršība, emocijas,kas nav manipulējošas, sapratne, es varu būt šerpa,bet nekad ļauna. Un tad ir mans partneris,kurš ir sirsnīgs, jauks,mīļš, dāsns, bet dontspeak un dusmu pūķi ir tik tik bieži,ka jā..
Es atgrūžu viņu bieži vien,kas laikam ir pats ļaunākais.

Man arī bieži patīk būt vienai (neuzskatu, to par kaut ko nenormālu vai dīvainu). Tāda veida es varu sakarot savas domas un tikt galā ar pārdzīvojumiem.
Mums visiem brīžiem ir nepieciešams pabūt pilnīga vienatne. Vismaz, tas mūs atbrīvo no sociālas maskas vilkšanas.
Vajadzīga enerģija no tavas puses-izklausās pēc enerģētiskā vampīrisma. 😀

Man arī patīk vienatne. Tad varu klausīties mūziku kas pašai patīk, video kas pašai patīk, izdarīt netraucēti mājas darbus, neviens nemaisīsies pa kājām. Visu tādā savā nodabā, bez traucēkļiem. Konkrētās attiecības ļoti uzlabotos, ja draugs nepavadītu tik daudz laika mājās. Principā tu esi ikdienā vienīgā iespēja komunikācijai. Reāli dzīva miesa, cilvēks, tapēc arī prasās vairāk uzmanības.

Meitene. @ 03.06.2023 15:40

Par to kārtošanu jā.
Nu viņš ļoti pukstīgs, ja sākšu kārtot viņš var pateikt,ka es slimīgi visu kārtoju,lai gan man vienkārši patīk kārtība. Bez viņa esmu ļoti organizēta,savākta, ātra. Kā blakus tā kaut kas mainās.
Bet esmu saņēmusi aizrādījumus par to,ko skatos pa tv,līdz ar to arī nedaudz kaut kā raustos.
Un vēl es te gribēju vaicāt. Mēs abi esam ļoooti emocionāli. Pēc darba ejot es varu būt priecīga un kā satieku viņu,tā viss ir slikti, pateikšu kaut nedaudz kaut ko, viņš apvainosies sapūtīsies un nerunās un ko daru es- protams, saku,ka man grūti,kad gandrīz katru manu frāzi uztver kā apvainojumu un tad es sprāgstu. Mēs abi sākam besīties un,protams, es vainīga,jo ne tā kaut ko pateicu.
Un šādi ļoti bieži. Nu ļoooti bieži. Varbūt tiešām esmu šerpa? Bet vispār tā apvainošanās, dontspeaks, nopietna seja mani kārtīgi besī ārā.
Un jo vairāk to dara, jo laikam vairāk vientulību gribās.
Kad zvanu bieži vien ir bēdīgs un skumīgs, bet es nemāku katru reizi pacelt garīgo kādam. Gribās saszvanīties un vienkārši pateikt to un šo,bet tā vietā līdzpārdzīvoju. Parastu sarunu gribās bez pārlieku milzīgām emocijām un besīšanās. Viņš dažreiz var nerunāt,neatbildēt uz jautājumiem. Jā, tie jautājumi ir varbūt stulbi, bet lai klusētu.
Tā jau viss ir okey. Bet šis ir ievilcies. Beigās man saka: ka es domāju tikai par sevi un tt... jo vairāk to saka,jo vairāk palieku tāda.
Esmu ātra, man patīk prieks, vienkāršība, emocijas,kas nav manipulējošas, sapratne, es varu būt šerpa,bet nekad ļauna. Un tad ir mans partneris,kurš ir sirsnīgs, jauks,mīļš, dāsns, bet dontspeak un dusmu pūķi ir tik tik bieži,ka jā..
Es atgrūžu viņu bieži vien,kas laikam ir pats ļaunākais.

Man viņš izklausās tāds nedaudz toksisks. Tev nav diendienā jāceļ viņa garīgais, katrs pats ir atbildīgs par savu garastāvokli

Meitene. @ 03.06.2023 15:40

Par to kārtošanu jā.
Nu viņš ļoti pukstīgs, ja sākšu kārtot viņš var pateikt,ka es slimīgi visu kārtoju,lai gan man vienkārši patīk kārtība. Bez viņa esmu ļoti organizēta,savākta, ātra. Kā blakus tā kaut kas mainās.
Bet esmu saņēmusi aizrādījumus par to,ko skatos pa tv,līdz ar to arī nedaudz kaut kā raustos.
Un vēl es te gribēju vaicāt. Mēs abi esam ļoooti emocionāli. Pēc darba ejot es varu būt priecīga un kā satieku viņu,tā viss ir slikti, pateikšu kaut nedaudz kaut ko, viņš apvainosies sapūtīsies un nerunās un ko daru es- protams, saku,ka man grūti,kad gandrīz katru manu frāzi uztver kā apvainojumu un tad es sprāgstu. Mēs abi sākam besīties un,protams, es vainīga,jo ne tā kaut ko pateicu.
Un šādi ļoti bieži. Nu ļoooti bieži. Varbūt tiešām esmu šerpa? Bet vispār tā apvainošanās, dontspeaks, nopietna seja mani kārtīgi besī ārā.
Un jo vairāk to dara, jo laikam vairāk vientulību gribās.
Kad zvanu bieži vien ir bēdīgs un skumīgs, bet es nemāku katru reizi pacelt garīgo kādam. Gribās saszvanīties un vienkārši pateikt to un šo,bet tā vietā līdzpārdzīvoju. Parastu sarunu gribās bez pārlieku milzīgām emocijām un besīšanās. Viņš dažreiz var nerunāt,neatbildēt uz jautājumiem. Jā, tie jautājumi ir varbūt stulbi, bet lai klusētu.
Tā jau viss ir okey. Bet šis ir ievilcies. Beigās man saka: ka es domāju tikai par sevi un tt... jo vairāk to saka,jo vairāk palieku tāda.
Esmu ātra, man patīk prieks, vienkāršība, emocijas,kas nav manipulējošas, sapratne, es varu būt šerpa,bet nekad ļauna. Un tad ir mans partneris,kurš ir sirsnīgs, jauks,mīļš, dāsns, bet dontspeak un dusmu pūķi ir tik tik bieži,ka jā..
Es atgrūžu viņu bieži vien,kas laikam ir pats ļaunākais.

Bija līdzīgi ar draudzeni. Rezultāts tāds, ka vairs nekontaktējamies. Es gan viņu neatgrūdu. Bet nu ļoti līdzīgi ar to garastāvokļa pavilkšanu. nekas nebija labi, ko darīju. milzīgs stress dēļ tā visa bija. Domāju, ka tavā situācijā, varbūt viņš pat neapzinās, ka tā dara un cik tev tas viss ir nogurdinoši. Un, ka gribās palikt vienatnē ik pa laikam, tas ir normāli.