Alkoholisms

Ir paziņu lokā vairāki, kas ir beiguši dzert. Pat nezinu, kas ir sliktāk - dzer vai beidz dzert. Kad no dzīves tiek aizvākts alkohols kļūst par ļooooooti kašķīgiem un stresainiem cilvēkiem. Visi kā viens alkoholu ir aizstājuši ar smēķēšanu. Tās ir 2 ļaunākās blakusparādības
Kā teica viens atpazīstams mākslinieks (neatceros mūziķis vai aktieris): ,,Alkoholiķis ir un paliek alkoholiķis. Tikai viņš nedzer" vai kaut kā tamlīdzīgi

Nova, man jau tagad no sirds žēl, jums priekšā kādi 5-10 ļoti smagi gadi. Manā ģimenē viss bija uz mata tāpat kā tev, tēvs arī atteicās ārstēties. Alkoholismu atzina, bet turpināja uzskatīt, ka tā ir izlaidība, nevis slimība. Inteliģenti cilvēki, protams, grāvjos nevārtās un ļergas nesāk dzert, bet tāpat ar laiku nāk viss tas pats, kas bomžiem - apčurāšanās, apkakāšanās, pakrišana ejot utt. Tas notiek jau 2. stadijas beigās. Kamēr ir 1. stadija, tikmēr dzērājs vēl domā, ka var kaut ko kontrolēt, sāk tur samazināt dozas, dzer vieglākus drinkus utt., bet patiesība ir tāda, ka alkoholisms VIENMĒR turpina progresēt, ja vien to nepātrauc lietot pavisam. Bet lai līdz tam nonāktu, jāsasniedz pats dibens - tāda žopa, ka cilvēks pats saprot to postu. Kamēr postažas nav, nav arī iemesla nedzert. Mans tētis, domāju, apzināti un neapzināti gāja šo garās pašnāvības ceļu, jaunībā dzēra sociāli pieņemami, tad bija 4-6 aliņi katru vakaru, tad vecāki izšķīrās, viņš ceļoja pa pasauli un pārgāja vairāk uz vīniem, un pēdējos 10 gadus dzēra, liekas, jebko atskaitot šņabi un absintu. Pēdējais viņa dzēriens bija sausais martini. Nomira no aknu cirozes. Un neviens viņam vairs nespēja palīdzēt. Slimnīcā pie viņa gultas veda studentus rādīt, kāds izskatās alkoholiķis - viss dzeltens, bez spēka. Dramatiski. Mans ieteikums - pēc iespējas ātrāk ģimenei jāuzstāda ultimāts, lai izvēlas: dzeršana vai savējie. Un tad skatīties, kā sāksies ripojiens lejup. Ja cilvēks gudrs un bez suicidālas tieksmes, tad ies un risinās problēmu. Ja ne, tur neko nevar palīdzēt.

Interesanta tēma. Man vienmēr ir interesējis kā alkoholisms rodās un kā cilvēki par tādiem kļūst. Es atceros sevi, kad man bija kādi 18g, es dzēru ļoti daudz, tusēju regulāri, un ņemot vērā to, kādos kvantumos tas tika darīts, man jau sen vajadzēja kļūt par alkoholiķi. Bet man nevienu brīdi, pat ne mazākā atkarība neradās no alkohola. Nebija tā, kā no cigaretēm, kad organisms sāk prasīt nikotīnu. Es kādu laiku pagātnē arī smēķēju un no cigaretēm es atkarību ļoti ātri dabūju, bet no alkohola vispār nē.

Ir piemērs. Diezgan tuvs radinieks savā laikā bija smags alkoholiķis. Līdz tādam līmenim, ka gulēja kāpņutelpās. Bet tad vienā brīdī viņš vienkārši beidza dzert. Īsti nezinu, kā tieši viņam tas izdevās, bet šķiet, ka neviens nepalīdzēja, pats kaut kā nonāca pie tāda lēmuma. Un nu jau vairāk kā 20 gadus vairs nav dzēris ne grama, strādā labā darbā, arī svētkos no alkohola vienmēr atsakās. Pacēlies tā, ka nevienam prātā nenāktu, ka reiz viņš bija tādā purvā.

GhostGG @ 13.05.2023 16:14

Interesanta tēma. Man vienmēr ir interesējis kā alkoholisms rodās un kā cilvēki par tādiem kļūst. Es atceros sevi, kad man bija kādi 18g, es dzēru ļoti daudz, tusēju regulāri, un ņemot vērā to, kādos kvantumos tas tika darīts, man jau sen vajadzēja kļūt par alkoholiķi. Bet man nevienu brīdi, pat ne mazākā atkarība neradās no alkohola. Nebija tā, kā no cigaretēm, kad organisms sāk prasīt nikotīnu. Es kādu laiku pagātnē arī smēķēju un no cigaretēm es atkarību ļoti ātri dabūju, bet no alkohola vispār nē.

Man psiholoģiskais princips palīdz.
Es es sev iesmu iestāstijis ka pīpē un dzer tikai lohi.

Plus Tava mamma ir līdzatkarīga (pudeļu slēpšana to rāda). Un Tu noteikti arī, jo Tavu noskaņojumu ietekmē tas, ko dara vai nedara dzērājs. Mana mamma arī kādu laiku ar tēvu kopā padzēra (arguments - lai viņam mazāk paliek), tad lēja saturu podā. Tas nekur neved un patiesībā apgrūtina. Līdzatkarīgajiem būtu jāspēj norobežoties no šī visa. Ja slimnieks nereaģē uz ultimātu, tad viņš vnk ir jāpamet. Nevis jāmeklē, kur atkal paslēpis pudeles. (Fun fact: visbiežāk alkāni domā, ka nekad neviens neko nemeklēs klozetpoda ūdens tvertnē... :)) Bet Tu neej tagad skatīties, Nova!

Man psiholoģiskais princips palīdz.
Es es sev iesmu iestāstijis ka pīpē un dzer tikai lohi.

Ne par to. Man vairāk interesē, vai alkohola atkarība ir tāda pati kā cigarešu, ka nevis tu dzer, jo tu tā gribi, bet vai tāpēc, ka tev organisms prasa alkoholu un cik vispār daudz ir jādzer, lai pie tādas stadijas nonāktu. Protams, es sen vairs nepīpēju un alkoholu praktiski vispār nelietoju, jo vienkārši negaršo.

GhostGG @ 13.05.2023 16:25

Ne par to. Man vairāk interesē, vai alkohola atkarība ir tāda pati kā cigarešu, ka nevis tu dzer, jo tu tā gribi, bet vai tāpēc, ka tev organisms prasa alkoholu un cik vispār daudz ir jādzer, lai pie tādas stadijas nonāktu. Protams, es sen vairs nepīpēju un alkoholu praktiski vispār nelietoju, jo vienkārši negaršo.

Visticamāk, ka Tev nav alhololisma gēna. Mehānisms visām atkarībām ir viens un tas pats - vienalga, pīpēšana, dzeršana, narkomānija, azartspēles vai šopaholisms. Cilvēks alkst tā sauktā laimes kokteiļa, ko dod dopamīns, serotonīns, endorfīns un kādi tur vēl hormoni. Pilnīgi viss kaitīgais un nevēlamais to uz mirkli iedod, bet tad nepieciešams arvien vairāk, arvien biežāk, arvien smagāk, lai sasniegtu to pašu mazo laimes mirklīti, un tas ir tas atkarības purvs. Pēc būtības cilvēks vergo. Tev paveicies, ka alko uz Tevi tā nav nostrādājis.

Mans puisis bija alkoholiķis, kad iepazināmies es par to nezināju, izskatā jauniem vīriešiem to nevar pamanīt, sāku saprast ka viņam ir problēma, kad viņš izstāstīja, ka dzer katru vakaru vieglus alkoholiskos dzērienus. Pēc tam jau ballītēs ieraudzīju īsto seju, dzēra un neapstājās, nākamajā dienā vēl lāpījās. Līdz pašās beigās viņš sev sataisīja mēslus dēļ alkohola un tikai tad sapratu, ka viņš ir alkoholiķis. Līdz tam man šķita, ka jaunībā jau visi iedzer, arī sievietes daudzas katru vakaru dzer vīnus, kāpēc lai vīrietis neiedzertu kādu viskiju vai alu. Es viņu satiku un arī izskatā novēroju ka ir jau savu skatu nodzēris, ka sejā var redzēt, ka ir kodējs. Viņam arī citi "zolīdie" brīvdienu kodēji plijās, zvanīja, aicināja iedzert kopā. Man tas tik pretīgi šķiet. Hn tajās kompānijās ir arī jaunas sievietes, kuras dzer vai lieto kādas narkotikas, jo es nevaru atrast nevienu iemeslu, lai normāls cilvēks tusētu kopā ar tādiem, kuri aizlej seju vakara gaitā.

Jau no pašas bērnības redzēju savu tēvu dzērumā. Viņš bija tas tipa dzērājs, kurš nedzer , nedzer un ,tad kādus 2-3menešus dzer no vietas, blandās apkārt,bomžojas, zog utt. Pēc tam atgriežas pie ģimenes tā itkā nekas nebūtu noticis. Un tā 20 gadus no vietas mana māte to izcieta.
Kad man bija ap 17-18 gadiem ,māte izdomāja pamest viņu un tad nu ar sociālā dienesta palīdzību izgāja to minesotas programmu. Programma palīdzēja uz laiku, sekoja tiem soļiem, skaitīja tos pantus, līdz vienā dienā kaut kas notika un pēc 2 gadu būšanas skaidrā mēneša laikā nodzēra sevi līdz nāvei. Kā jau te minēja esot skaidrā savu alkoholismu aizstās ar citu atkarību.
Palīdzēs tikai un vienīgi ultimāts- alkohols vai ģimene. Jo paliks tikai un vienīgi sliktāk un kamēr dzeršana tiks tik viegli atļauta nekas nemainīsies.
Alkoholisms ir slimība uz visu mūžu,diemžēl.
Gribu pieminēt, ka mana māte ļoti smagi maksāja vēlāk par to, ka pieņēma visu viņa alkoholismu tik viegli. Stresa dēļ bija tik ļoti sabojāta veselība, ka nesagaidot pat 50 gadus mira no audzēja. Ārsts kā galveno cēloni tam visam arī noteica- lielais stress mājās daudzu gadu garumā

EmilijaArm @ 13.05.2023 16:18

Plus Tava mamma ir līdzatkarīga (pudeļu slēpšana to rāda). Un Tu noteikti arī, jo Tavu noskaņojumu ietekmē tas, ko dara vai nedara dzērājs. Mana mamma arī kādu laiku ar tēvu kopā padzēra (arguments - lai viņam mazāk paliek), tad lēja saturu podā. Tas nekur neved un patiesībā apgrūtina. Līdzatkarīgajiem būtu jāspēj norobežoties no šī visa. Ja slimnieks nereaģē uz ultimātu, tad viņš vnk ir jāpamet. Nevis jāmeklē, kur atkal paslēpis pudeles. (Fun fact: visbiežāk alkāni domā, ka nekad neviens neko nemeklēs klozetpoda ūdens tvertnē... :)) Bet Tu neej tagad skatīties, Nova!

Paldies Tev, tiešām.
Ir tā, ka mamma alkoholu pati īsti nelieto(varbūt kādos svētkos, bet reti un maz), bet par līdzatkarību piekrītu, alkohola slēpšana nu jau ir izmisuma solis no viņas puses, viņa pati arī nezin ko ar to iesākt un kā rīkoties. Ja kādreiz vēl varēja meklēt ļevos attaisnojumus - dzīves problēmas, finansiālas problēmas, tad šobrīd jau vairs nav kur attaisnoties, nauda ir, neskaitot kaut kādas ikdienišķas problēmas, kas tie paši dzīves sīkumi vien ir, dzīvo pat ļoti labi, ja nu vienīgi tā viņa dzeršana.. Man pašai ir vieglāk, es jau sen kā ar vecākiem nedzīvoju, dzīvoju ārzemēs, bet tāpat ir sāpīgi klausīties katru reizi, kad piezvanu mammai un atkal ir bijuši, piemēram, brīvdienu plāni, kuri bieži vien izjūk dēļ tā, ka tēvs dzer, par morālo klimatu mājās nerunājot. Varu būt pateicīga, ka neesmu piedzīvojusi vardarbību ģimenē un viņš tāds klusais, mierīgais pie tv dzērājs vien ir, bet nu jau ir tā, ka mēdz aizsvilties par kaut kādām lietām, kas viņu pašu neskar. Skatās politikas raidījumus un filozofē kādi visi citi loši, lai gan mums latviešiem ir labs teiciens, ka vispirms būtu jāsāk ar savu māju un sētu pirms citiem ko aizrādi. Esmu zvanījusi viņam izmisumā, kad pat man viss sakāpis, noriebies būt mammas emocionālajam tamponam klausoties vienu un to pašu, un asarām acīs burtiski kliegusi, ja viņš nebeigs dzert, ņemšu mammu un pārējos mājiniekus pie sevis, lai nodzerās viens pats un lai pats meklē kas viņu apglabās. Pēc tā mana monologa mamma stāstīja, ka sēdējis un pār vaigiem asaras birušas, pat apetīte pazuda (bija tikko pie galda apsēdies paēst, kad piezvanīju) bet pat ar visu to, reāla rezultāta nav. Sāk šķist, kamēr viņa mantas nebūs sapakotas, lai staigā, tikmēr arī neaizrāpos tas, ko viņam visi cenšamies pateikt.

Jā, tad primāri glābjama ir mamma. Ko Tu vari darīt, esot ārzemēs? Atrast, sarunāt un jau avansā apmaksāt vismaz 2 vizītes pie psihoterapeita, kas strādā ar līdzatkarīgajiem. Nereti tajās sesijās sievietes pašas sevi ierauga itin kā no malas. Kas interesanti, izmaiņas tūlīt sajūt arī dzērājs. P.S. Tava frāze par tēta asarām liecina, ka viņš ir jūtīgs cilvēks (alkoholisms vispār ir jūtu slimība, cilvēks, kam nav kaut kādu dvēseles sāpju un dziļu psihes traumu, nesāk dzert), un raudāšana varbūt rāda, ka pats ir izmisumā no tā, kas ar viņu notiek. Tas ir labi, jo te vēl ir iespējams atpakaļceļš.

EmilijaArm @ 13.05.2023 17:04

Jā, tad primāri glābjama ir mamma. Ko Tu vari darīt, esot ārzemēs? Atrast, sarunāt un jau avansā apmaksāt vismaz 2 vizītes pie psihoterapeita, kas strādā ar līdzatkarīgajiem. Nereti tajās sesijās sievietes pašas sevi ierauga itin kā no malas. Kas interesanti, izmaiņas tūlīt sajūt arī dzērājs. P.S. Tava frāze par tēta asarām liecina, ka viņš ir jūtīgs cilvēks (alkoholisms vispār ir jūtu slimība, cilvēks, kam nav kaut kādu dvēseles sāpju un dziļu psihes traumu, nesāk dzert), un raudāšana varbūt rāda, ka pats ir izmisumā no tā, kas ar viņu notiek. Tas ir labi, jo te vēl ir iespējams atpakaļceļš.

Jā, piekrītu katram vārdam. Nebiju kaut kā aizdomājusies, ka varbūt tomēr jāsāk no otras puses un jāglābj mamma, jo cūkai baletu ātrāk iemācīt nekā tēti aizvest pie narkologa. Par to jau esam runājuši, ka labāk, lai viņš to pašu naudu ko parasti nodzer, atstāj psihoterapeita kabinetā, vismaz kāds labums no tā, bet viņš kā jau vairums uz to skatās ar skepsi un tā arī tas paliek gaisā karājoties.
Tur jau tā lieta, ka aiz tā visa ir cilvēks, viņš ļoti mīl gan mani, gan pārējo ģimeni, viņam arī daļa no tās dzeršanas visticamākais ir dēļ diezgan traģiskas bērnības (agri zaudējis abus vecākus) un es zinu, ka viņam esam svarīgi, tāpēc arī gribu palīdzēt, jo vienalga viņam nav un man ir cerība, ka to salauzto bērnu var sadziedēt arī tādā vecumā un vērst visu uz labu. Ja skatoties bērnības albumos es redzu, cik man skaists, jauns tētis bija, tad tagad pilnīgi var sejā redzēt cik ļoti tā ir nodzerta un cik ļoti ilgstoša, šķietami nevainīga alkohola lietošana bojā izskatu, par veselību nerunājot. Tiešām liels Tev paldies, doma, ka neesmu viena pati šajā arī kaut kā liek to visu ieraudzīt cerīgākā gaismā.

Jā, man tēvam apmēram šāda aina var nedzert pusgadu un bams uzkāps uz korķa uz 2.ned, kur tiek lietoti visi iespējamie alkoholiskie dzērieni, kuru laikā protams, tiek sačurāta gulta, jo, kad dzer viņš nejūt, kad vajag uz wc.
Ir izmēģinājis visu iespējamo, lai nedzertu, bet vienalga tas atkārtojas. Manuprāt, alkoholismu ir neiespējami izārstēt.

Kā Tev pašai liekas, tētim ir psiholoģiska atkarība no alko, vai arī jau fiziska? Fiziska tas ir tad, kad vai nu mājās visu laiku ir krājumi, vai jau stāv pie veikala tiklīdz kā tie veras vaļā. Fiziskas atkarības gadījumā parasti ir tas "kājas pašas aiznes" un tāds kā šķitums, ka "es nespēju nedzert". Psiholoģiskai atkarībai raksturīga nepatika pret realitāti un ļoti vajag to izmainīto apziņu - vai nu lai "nejustu" pasauli, vai gluži pretēji - kaut ko vispār sāktu just. Piemēram, cilvēks, kurš skaidrā nav nekāds baigais romantiķis, dzēris var kaukt pie "Titānika" vai jaunībsdienu balādes. Tāda kārtīga fiziskā atkarība raksturīga 2. stadijas beigām, 3. sākumam. Tad devu vajag kaut pāri līķiem. Ar psiholoģisko atkarību ir vieglāk strādāt, ja nu kādam tomēr izdodas uztaustīt slimnieka lielo, dziļo sāpi. Dzērājiem beigu fāzē parasti ir abas kopā – stacijas bomzi vairs atpakaļ par cilvēku nedabūsi.

MeltedCheese @ 13.05.2023 17:35

Jā, man tēvam apmēram šāda aina var nedzert pusgadu un bams uzkāps uz korķa uz 2.ned, kur tiek lietoti visi iespējamie alkoholiskie dzērieni, kuru laikā protams, tiek sačurāta gulta, jo, kad dzer viņš nejūt, kad vajag uz wc.
Ir izmēģinājis visu iespējamo, lai nedzertu, bet vienalga tas atkārtojas. Manuprāt, alkoholismu ir neiespējami izārstēt.

Man kā pašpasludinātai "speciālistei" alkoholismā Tev ir viena laba ziņa :) Plostveida alkāniem ir izredzes nodzīvot garāku mūžu nekā ikdienas iedzērājiem. Pa to pusgadu līdz kārtējam plostam akna paspēj attapties; akna vispār ir vienīgais orgāns, kas pats sevi spēj atjaunot. Ikdienas dzērājiem šis orgāns nekad neatpūšas, visu laiku cenšas strādāt, līdz vairs nespēj.

GhostGG @ 13.05.2023 16:14

Interesanta tēma. Man vienmēr ir interesējis kā alkoholisms rodās un kā cilvēki par tādiem kļūst. Es atceros sevi, kad man bija kādi 18g, es dzēru ļoti daudz, tusēju regulāri, un ņemot vērā to, kādos kvantumos tas tika darīts, man jau sen vajadzēja kļūt par alkoholiķi. Bet man nevienu brīdi, pat ne mazākā atkarība neradās no alkohola. Nebija tā, kā no cigaretēm, kad organisms sāk prasīt nikotīnu. Es kādu laiku pagātnē arī smēķēju un no cigaretēm es atkarību ļoti ātri dabūju, bet no alkohola vispār nē.

istenibā alkaholisms ir tad ,kad tev katru vakaru ir sava deva.viena glaze,viena bundza.Viss.
Visi plostotaji un brivdienu dzērāji nav alkaholiķi, tas ir emocionāls triks sevi apmanīt.nokert to momentu,kad Tu sevi palutini pec smagas nedēļas.Kāda palutina ar ēdienu,kads noperkot sev ko foršu u.t.t.
Plostotājiem ir tad moments,kad paģiras ir stipras ,vajag salāpities,salāpišanas sanāca vairāk un lidz stadijai ,kad vairs nav salapijies.otrā dienā atkal pagiras atkal lāpišanās pa daudz.nejūt robežu.No pagirām var nomirt.,kad paģiras ir vairākas dienas. paģiras nelāpiet ar alkoholu nekad.
Vis lielakā kluda ,sāk iedzert, atslābt un neko nedomāt.patiesibā nak arā dubultā nekontrolēti un pat ir drosme pateikt visu ko jūti.(maldinošais pašvētējums iedzersu atslābt,bet tā vietā man ir drosme izteikties]
Viss pa lielam arī veido lielos kvantumus alkaholam.

istenibā alkaholisms ir tad ,kad tev katru vakaru ir sava deva.viena glaze,viena bundza.Viss.

Tad jau sanāk, ka cilvēki, kuri katru vakaru vīna glāzi izdzer pie vakariņām arī ir alkoholiķi. Nu nezinu gan, es laikam alkoholismu savādāk iztēlojos.

Kādēļ es šādu tekstu atceros pirms kāda pus gada? Pilnīgi liekas, ka bija šāda diskusija ar tieši visu aprakstīto. 🤔
Jā, man ir pazīstams cilvēks kurš visu dzīvi bija dzēris, un tikai stipros dzērienus. Brīvdienās noteikti bija alkohols, ja finanses atļāva . Skaidri un gaiši visiem teica, ka viņš nemaz netaisās beigt dzert, viņš ir dzēris un dzers. Kaut kas notika viņam smadzenēs un viņš vienkārši pārstāja pēkšņi. Tā pavisam atmeta pats vienā jaukā dienā, visiem tas bija patīkams šoks un cilvēks tagad pat nevēlas nekādus dzērienus. Svētkos iedzer max vīna glāzi. Tā kā notiek arī šādi brīnumi.
Te pat nezinu ko autorei ieteikt…🤷🏻‍♀️

EmilijaArm @ 13.05.2023 17:40

Kā Tev pašai liekas, tētim ir psiholoģiska atkarība no alko, vai arī jau fiziska? Fiziska tas ir tad, kad vai nu mājās visu laiku ir krājumi, vai jau stāv pie veikala tiklīdz kā tie veras vaļā. Fiziskas atkarības gadījumā parasti ir tas "kājas pašas aiznes" un tāds kā šķitums, ka "es nespēju nedzert". Psiholoģiskai atkarībai raksturīga nepatika pret realitāti un ļoti vajag to izmainīto apziņu - vai nu lai "nejustu" pasauli, vai gluži pretēji - kaut ko vispār sāktu just. Piemēram, cilvēks, kurš skaidrā nav nekāds baigais romantiķis, dzēris var kaukt pie "Titānika" vai jaunībsdienu balādes. Tāda kārtīga fiziskā atkarība raksturīga 2. stadijas beigām, 3. sākumam. Tad devu vajag kaut pāri līķiem. Ar psiholoģisko atkarību ir vieglāk strādāt, ja nu kādam tomēr izdodas uztaustīt slimnieka lielo, dziļo sāpi. Dzērājiem beigu fāzē parasti ir abas kopā – stacijas bomzi vairs atpakaļ par cilvēku nedabūsi.

Es jau gribētu domāt, ka psiholoģiska, bet visticamāk fiziska arī kaut kur ir. Nav tā, ka visu laiku mājās ir ko dzert (bet viņš mājās arī ir tikai nedēļas nogalēs, darbs tālu un darba dienās nemaz neizkontrolēt cik tiek dzerts, jo paliek tur un kolēģi ar viņam nav nekādi atturībnieki) un, cik es vismaz zinu, neskrien pēc aliņa uzreiz kā veikals vaļā. Ir šad tad periodi kur kādu nedēļu, divas var nedzert un atkal sākas. Tik gribu piemetināt, ka tas kad "atkal sākās" nav gluži tā, ka uz korķa sēž un tur dienām, nedēļām kož, bet vakarpusē labi iereibis ir. Kaut kas iekšēji viņam neļauj atmest dzeršanu pavisam, ieradumam arī ir liels spēks, jo, ja tā paskatos, es neatceros laiku, kad tētis vispār nebūtu dzēris. Tas aliņš vairāk vai mazāk visās bērnības atmiņās figurē, lai gan dižo atšķirību neatceros, kad tētis bija iedzēris (ne piedzēries) un kad skaidrā, jo pievērsa uzmanību un kaut ko palīdzēja tāpat, ja vajadzēja, tagad tik pēc daudziem gadiem var redzēt, ka tas nav nemaz tik nevainīgi kā viņam šķiet. Liekas psiholoģiska atkarība vairāk, jo dzērumā viņš mēdz būt izteikti sentimentāls, ir man raudot stāstījis dažādas sāpīgas atmiņas, kuras skaidrā diez vai pastāstītu un kaut kā viņam ir tas kombo, ka dzerot laikam grib to sāpi aizskalot, bet kā sāku runāt, vaicāt, vedināt uz kaut kādiem dziļākiem tematiem, jūtu un emociju slūžas vaļā.