Ahhhhh tik daudz kas!
Viena lieta ir cilvēki ar neaudzinātiem bērniem sabiedriskās vietās. Visur vienmēr ir bērni, kuri nesaprot, kā rīkoties nevajadzētu, bet tā nav īsti bērnu vaina - tā ir audzināšana un vecāki. Nesen bija Ķīpsalas auto istāde, mēs ar draugu arī aizgājām. Skatījāmies treilerus un tos treiler-busiņus, jo mums plāns uz nākotni varbūt tādu iegādāties un paceļot. Nu anyway. Staigājam pa tiem treileriem, pasēžam, parunājam ar puišiem, kas viņus tur pārdod, iekāpjam vienā, iekāpjam citā... Un visu to laiku pa tiem treileriem lēkā un bļaustās bērni. Takā uz atrakciju parku atnākuši. Lauž, plēš, skraida, šausmīgi spiedz, lēkā pa gultām. Viena meitene man ar durvīm pa seju ieblieza. Cits puika mani ārā nelaida.
Un šādas situācijas ļoti daudzās vietās ikdienā. Man arī ir bērns. Es zinu kādi ir bērni. Jā, gribas trakot, apkārt vēl citi bērni un cilvēki, sestdienas diena, cukura koma no izstādes končām, gribās ārdīties. Bet vecākiem ir jāsaprot, ka eksistē taču citi cilvēki. Pievaldiet tos savus bērnus. Un, ja bērns nemāk uzvesties, paliekat mājās jei bogu.
Es priecājos, ka man tā sīkā meiča degunu nesalauza. Tālu nebija.
Nākamais - kaimiņi. Man riebjas savi kaimiņi. Arī tagad kā rakstu šo, kaimiņi savā dzīvoklī man aiz sienas strīdas. Es brīnos, kā tas čalis tai meičai nav ar zupas kausu pa galvu ielicis. Un ikdienas sarunas arī ir paceltā balsī. Vai jūs abi divi esat kurli? Kāpēc paši savā mājoklī nevarat runāt normālu cilvēku decibelos? Kāpēc pat lai pajautātu ''vai kotletes ēdīsi?'' tas ir jābļauj, ja es pat blakus dzīvoklī zinu un dzirdu ka tavs vīrietis ir tev blakus.
Kad esam mājās, pieņemam taču normālu balss toni. Nevajag ar kājām dauzīt. Nevajag kliegt. Nevajag ķērkt, lai pierādītu savu viedokli. Kaimiņi arī eksistē.
Es gan jau vēl paturpināšu. Man patīk savu žulti te izlikt :D