Ilgāku laiku bez attiecībām-domas,pieredze,stāsti

Esmu bez attiecībām jau divus gadus. 7 gadus atpakaļ satiku kādu, kas apgrieza manu pasauli kājām gaisā. Mums diemžēl neizdevās saglabāt attiecības dažādu iemeslu dēļ un izšķìrāmies. Tas bija mans ìstais. Šobrìd esmu apradusi būt viena un nekur nesteidzos. Kategoriski atsakos uzsākt attiecības, jo vajag, jo pāri 30, jo tā jābūt. Vēlos atrast dvēseles radinieku vai neko. Šāda ir mana nostāja, jo pietiekoši daudz pāru man apkārt kur ir redzams - uguntiņas nav, mīlestība īsti nav, bet precējās "jo laiks, jo 30, kad tad vēl, negribas palikt vienai, ko citi teiks utt".. un tur var redzēt kāda ir saticība. Es to nevēlos. Gribu pa īsto, vai neko. Arī bērnu jautājums - vai nu ar pareizo cilvēku, vai tad nekad. Savu dzīvi piepildu ar dažādiem kursiem, pašizaugsmi. Tā teikt, cenšos kļūt par sevis labāko versiju.

Nuuuuuu...man jau par sevi ir bail. Man drīz 25, bet nekad, nekad mūžā nav bijušas pilnīgi nekādas attiecības. Ne nopietnas, ne nenopietnas. Nekādas. Bet nu labi, kā būs tā būs. Vismaz nav jābūt atkarīgam no vēl kāda.
Visu laiku tik' apkārt riņķī saka, ka "kad pienāks laiks, tad viss notiks", bet nu c'mon - man būs 25 un vispārībā nekas nav bijis. Tas nav normāli. Man ir bail, ka pēc 5 gadiem arī nekā nebūs.
Vēl saka, ka vajag beigt par to iespringt, un tad arī atnāks īstais. Nu ok, es jau tā arī beidzot esmu sācis darīt. Jau kādu laiku neliekos ne zinis (nu ne jau tā, ka vienalga vai neinteresē, bet par to nedomāju ikdienā vai visu laiku). Bet tāpat. Kur ir garantija, ka tas strādā? Nu nav.

Man par to galīgi nav depresija,jo ir gana arī briesmīgas attiecības redzētas,kur krāpj un citādi nekas tur nav skaisti kā izliekas.

Jā gandrīz visi izliekas! Ir attiecībās un veido ģimenes, jo tā kaimiņi teica, ka tā ir jādara nu un mamma, tētis arī, kas neko daudz no dzīves, protams, nesajēdz..Seko tikai sabiedrības uzspiestiem viedokļiem. Un tieši tāpēc ir tik daudz nelaimīgu sieviešu, vīriešu un bērnu. Tāpēc jā labāk uzklausīt vientuļo sieviešu viedokļus, kas jau sev krustu pāri uzliek 30 gados, nu vēl labāk 25 un tad vispār nemēģināt neko veidot, jo vienam pašam jau nav nemaz tik vientuļi. Un ja vēl nekomunicē ar citiem pāriem, neskatās TV, nesēž i-netā, tad vispār var labi dzīvot un neredzēt tos nelaimīgos pārus.
Protams, visu uzrakstīju ar sarkasmu :)

TuunEs @ 28.04.2023 16:24

Jā gandrīz visi izliekas! Ir attiecībās un veido ģimenes, jo tā kaimiņi teica, ka tā ir jādara nu un mamma, tētis arī, kas neko daudz no dzīves, protams, nesajēdz..Seko tikai sabiedrības uzspiestiem viedokļiem. Un tieši tāpēc ir tik daudz nelaimīgu sieviešu, vīriešu un bērnu. Tāpēc jā labāk uzklausīt vientuļo sieviešu viedokļus, kas jau sev krustu pāri uzliek 30 gados, nu vēl labāk 25 un tad vispār nemēģināt neko veidot, jo vienam pašam jau nav nemaz tik vientuļi. Un ja vēl nekomunicē ar citiem pāriem, neskatās TV, nesēž i-netā, tad vispār var labi dzīvot un neredzēt tos nelaimīgos pārus.
Protams, visu uzrakstīju ar sarkasmu :)

toties labi ir būt attiecībās, vienalga ka nelaimīgas, ka tik attiecības, vai ne? Jo tad skaitos pieņemta, ja man ir vecis pie sāna, vienalga kāds, vai ne? Nav vairs tie laiki! Ir pat veseli pētījumi, kas parāda, ka sievietes bieži vien ir laimīgākas vienas, jo attiecībās tieši sievietēm tiek uzkrauta liela bagāža, ko nest. Gan mājas ziņā, gan bērnu, gan pienākumu ziņā.
Manuprāt, tas, kurš neprot būt viens, nebūs laimīgs arī ar otru.

sievietes bieži vien ir laimīgākas vienas

Bez attiecībām un regulāri randiņojot - varbūt, ap gadiem 20-35, bet arī nav fakts. Bet vispār vienas - noteikti nē.

Es ilgu laiku biju viena pati, bet daudz ceļoju un neiespringu uz neko.
Man brīžiem šķita, ka pat mani draugi mani apskauda- darīju ko un kā gribēju. Mājas bija tikai lai pārnakšņotu. Bet… protams, bija jautājumi- kad bērni, kad precēsies? Vienmēr atbildēju- ar ko gan?😄 diez gan izaicinoša atbilde, bet maza kripatiņa drūmuma tajā bija tāpat. Sevišķi, kad visas bērnības draudzenes apprecējās un apbērnojās.
Tie ir kaut kādi standarti, ka tā tam ir jābūt.
Mēs esam ģimene un to visi redz! Tas nekas, ka aiz durvīm bļaujam viens uz otru, bet ārpusē esam praugģimene. Varbūt tas iekšēji sapuvušais ābols mazliet bremzē attīstību, jo ir daudz piemēru, arī par vientuļajām māmiņām utt… kuras arī daļa tēlo, ka viss ir lieliski (ar skolotājas algu un diviem bērniem). Interesanta diskusijas tēma

Vārdotāja @ 28.04.2023 17:28

Es ilgu laiku biju viena pati, bet daudz ceļoju un neiespringu uz neko.
Man brīžiem šķita, ka pat mani draugi mani apskauda- darīju ko un kā gribēju. Mājas bija tikai lai pārnakšņotu. Bet… protams, bija jautājumi- kad bērni, kad precēsies? Vienmēr atbildēju- ar ko gan?? diez gan izaicinoša atbilde, bet maza kripatiņa drūmuma tajā bija tāpat. Sevišķi, kad visas bērnības draudzenes apprecējās un apbērnojās.
Tie ir kaut kādi standarti, ka tā tam ir jābūt.
Mēs esam ģimene un to visi redz! Tas nekas, ka aiz durvīm bļaujam viens uz otru, bet ārpusē esam praugģimene. Varbūt tas iekšēji sapuvušais ābols mazliet bremzē attīstību, jo ir daudz piemēru, arī par vientuļajām māmiņām utt… kuras arī daļa tēlo, ka viss ir lieliski (ar skolotājas algu un diviem bērniem). Interesanta diskusijas tēma

un vēl…. Dzīvojos pa Tinderi un gāju uz randiņiem nonstopā…. Apnika. Neviens nepiesaistīja itin nemaz. Eksistēju tur…
Bet kad galvā biju gatava attiecībām, tad tas arī notika. Nezinu kā to aprakstīt- laikam bija jau tāda pauze- ka man nevajag nemaz iepazīties

Es gaidu kad attiecības uzkritīs man uz galvas, speciāli nemeklēju.
Manā situācijā baigi jāskarīt kārtīm lai tas vispār notiktu. Nekas nav neiespējams :)

Man šķiet, ka ātrākais veids, kā padarīt sevi nelaimīgu, ir darīt kaut ko tikai tāpēc, ka citi to dara. Tad, kad tu sāc sevi salīdzināt ar citiem, tu zaudē pašpārliecinātību un ticību sev. Es nekad neesmu izmisīgi skraidījusi pa randiņiem tikai tāpēc, ka visas draudzenes ir jau precējušās. Es uzskatu, ka ja man būs lemts kādu konkrētu cilvēku satikt, tad tad notiks, neatkarīgi no tā, vai es viņu meklēšu vai ne.

Tigeriene @ 28.04.2023 16:12

Nuuuuuu...man jau par sevi ir bail. Man drīz 25, bet nekad, nekad mūžā nav bijušas pilnīgi nekādas attiecības. Ne nopietnas, ne nenopietnas. Nekādas. Bet nu labi, kā būs tā būs. Vismaz nav jābūt atkarīgam no vēl kāda.
Visu laiku tik' apkārt riņķī saka, ka "kad pienāks laiks, tad viss notiks", bet nu c'mon - man būs 25 un vispārībā nekas nav bijis. Tas nav normāli. Man ir bail, ka pēc 5 gadiem arī nekā nebūs.
Vēl saka, ka vajag beigt par to iespringt, un tad arī atnāks īstais. Nu ok, es jau tā arī beidzot esmu sācis darīt. Jau kādu laiku neliekos ne zinis (nu ne jau tā, ka vienalga vai neinteresē, bet par to nedomāju ikdienā vai visu laiku). Bet tāpat. Kur ir garantija, ka tas strādā? Nu nav.

Teikšu godīgi - labāk tā, nekā būt attiecībās ar idiotiem. Esmu +/- vienā vecuma kategorijā ar tevi. Man ir kauns, ka es esmu bijusi tādās attiecībās ar tādiem cilvēkiem. Pēc visām biju nenormālos kompleksos.
Galvenais darīt tā, kā sirds saka. Iespiest sevi attiecībās, jo tā sabiedrība grib, nav pareizi. Pēc pirmajām biju viena gandrīz divus gadus, visi riņķī teica “ej kaut kur, atrodi puisi”… mhm… uzrāvos uz tādu kadru, ka tagad ar galvu sienā gribas skriet, atceroties kā viss bija un kāda es muļķe biju.

~ pusotrs gads bez attiecībām. Un jūtos labāk kā nekad. Bez kašķiem, bez drāmām, bez uztraukumiem.. dzīvoju sev un par citiem nesatraucos.
Tinderī esmu, bet tur tās sarakstes tādas nesaturīgas, un vīrieši tādi stumjami, grūžami uz satikšanos reālajā dzīvē. Un tad vēl tā mūžīgā ghostošana, ja kāds reāli arī iepatīkas.. tad nu i nafig vajag.
Vienīgais kas pietrūkst ir mīļums un maigums no vīrieša puses. Kā saka, apskāviens ārstē visas nebūšanas. Bet tas pagaidām ir vienīgais.

Un ko jūs darat,kad sagribās seksu?Nu tā,ka ļoti un palīglīdzekļi apnikuši.
Ārzemju filmās jau vienkārši-skaista meitene aiziet uz bāru,satiek tikpat skaistu puisi,pārguļ un visas lietas.
Vai friši 60gadnieki,samiedzās ar acīm,padejo un no rīta cep viens otram omleti.
Bet dzīvē,Latvijā?Aiziet uz Ezīti,norīt vienatnē burgeri un vilkties mājās?😁

Pēc pirmajām biju viena gandrīz divus gadus, visi riņķī teica “ej kaut kur, atrodi puisi”… mhm… uzrāvos uz tādu kadru, ka tagad ar galvu sienā gribas skriet, atceroties kā viss bija un kāda es muļķe biju.

Šis tiešām ir sliktākais, ka attiecībās iekrītam citu mudināti un tā vajag, nevis tāpēc, ka paši vēlamies.
Un tad vēl tie radu teksti - nu, kad tev būs draugs? 🤦🏽‍♀️
Kad būs, tad arī uzzināsi.

Aldis15 @ 28.04.2023 17:59

Es gaidu kad attiecības uzkritīs man uz galvas, speciāli nemeklēju.
Manā situācijā baigi jāskarīt kārtīm lai tas vispār notiktu. Nekas nav neiespējams :)

Vīrieša mednieka instinkts tev nemaz nestrādā?

Pilgrim @ 28.04.2023 19:31

Un ko jūs darat,kad sagribās seksu?Nu tā,ka ļoti un palīglīdzekļi apnikuši.
Ārzemju filmās jau vienkārši-skaista meitene aiziet uz bāru,satiek tikpat skaistu puisi,pārguļ un visas lietas.
Vai friši 60gadnieki,samiedzās ar acīm,padejo un no rīta cep viens otram omleti.
Bet dzīvē,Latvijā?Aiziet uz Ezīti,norīt vienatnē burgeri un vilkties mājās??

es sev saorganizēju friends with benefits. Foršs, izskatīgs vīrietis, kas ir labs draugs, šad tad satiekamies, skatamies filmas, kopā gatavojam un izpalìdzam viens otram 😏

MartaElza @ 28.04.2023 19:52

Vīrieša mednieka instinkts tev nemaz nestrādā?

Es fwb variantus meklēju, bet nopietnas attiecības nē. (vismaz ne apzināti)

Elizabeteputnos @ 28.04.2023 20:02

es sev saorganizēju friends with benefits. Foršs, izskatīgs vīrietis, kas ir labs draugs, šad tad satiekamies, skatamies filmas, kopā gatavojam un izpalìdzam viens otram ?

Piekrītu FWB rullē.
Tāpēc ka FWB ir good times only, izpaliek viss riebīgais kas ir standarta attiecībās. Jo kā zināms attiecības nav tikai školāde.

Elizabeteputnos @ 28.04.2023 20:02

es sev saorganizēju friends with benefits. Foršs, izskatīgs vīrietis, kas ir labs draugs, šad tad satiekamies, skatamies filmas, kopā gatavojam un izpalìdzam viens otram ?

Tas ir labs variants,bet kā Tev izdodas neiemīlēties tajā foršajā vīrietī?
Un kā sadzīvot ar to,ka viņam uzrodas pastāvīga draudzene?

Ilgu laiku biju viena, gaidīju savu princi baltā zirgā, bet attiecībās atradu tikai tad, kad apņēmos, ka tiešām gribu. Cik ātri atradu, tik ātri arī apdedzinājos.
Tagad ir cits puisis, bet domāju, ka esmu palikusi attiecībās tieši sabiedrības spiediena dēļ, ka arī vienkārši nevēlos meklēt kādu citu. Man nepietrūkst debīlas tindera sarakstes, un mūslaiku jaunums - vai mēs esam fwb, vai pāris, vai kad cits? Kaut kādi nesaprotami statusi, par kuriem lēmumu pieņem vīrietis.
Nav perfekti, ir ok, bet cik redzu apkārt, nevienam nav perfekti. Domu par ideālo princi esmu atmetusi. Man ir svarīgs tas vīrieša mīļums ikdienā un ir labi dalīt ar kādu priekus un bēdas. Tam gan jābūt abpusēji, citādi fuck that :D
Bet piekrītu, ka kopsummā pilnvērtīgāka dzīve jaunai sievietei ir vienai. Jāsaka, ka vienpatību izbaudiju, bet nevēlos riskēt palikt viena pavisam. Tas diemžēl ir fakts, ka ar vecumu normālo brīvo vīriešu paliek arvien mazāk.

Esmu bez attiecībām gandrīz gadu. FWB neatbalstu, mans uzskats ir tāds, ka lielākoties šajā attiecību statusā sievietes ir "zaudētājas", bet jebkurā gadījumā mans variants ir visu vai neko. Kaut kādi nenosakāmi attiecību statusi nav par mani, vīrieši man arī tādus nepiedāvā. Ļoti skumji ir no tā, ka sanāk iepazīties pēc visiem parametriem lieliskiem vīriešiem, beeet man galviņā kaut kas nav kārtībā un tādi mani neinteresē, gribas kaut kādu čakaru. Bet čakars nav labi manai emocionālajai veselībai, tad nu es esmu viena 😄