Gribēt bērnus

 
Patīk
Reitings 11059
Reģ: 01.10.2016
Šis būs tāds diezgan garš un filozofisks jautājums.
Ir tā, ka man nekad nav bijusi pārliecība, ka gribu bērnus. Zinu, ka daudzām sievitēm (un arī vīriešiem) ir tā vilkme, dziļa un pārliecinoša sajūta, ka, jā - bērni pavisam noteikti ir nākotnes plānos, nevaru savu dzīvi iedomāties citādāk.
Varbūt es tā jūtos tādēļ, ka mani vecāki izšķīrās, kad biju pavisam maza, bērnus asociēju ar lielām grūtībām ģimenē, ar to, ka cilvēks pazaudē sevi, attiecības tiek apgrūtinātas. Kā arī - sveši bērni man reti kad patīk. Tādēļ jūtos kaut kādā veidā "nepareiza", tā itkā kaut kas ar mani nebūtu kārtībā, jo visapkārt meitenes sajūsminās par bēbīšiem un plāno savas ģimenes, bet ar mani tā nav.
Toties, nu jau kādu pus gadu jūtos tā, ka vispār varētu gribēt bērnu. Ir parādījusies kaut kāda iekšēja sajūta, ka gribētu rūpēties par kādu, mācīt, audzināt.
Tas, ko gribu jautāt - vai šeit ir kāda meitene, kam arī par bērnu radīšanu nebija super pārliecināta, bet kaut kas mainījās? Un vai var būt tā, ka visu dzīvi nav bijis tāds izteikti mātišķš instinkts, bet ar saviem bērniem tas parādījās?
Man visvairāk ir bail no zīdaiņa perioda, ja nu neparādās tas instinkts, vai vel sliktāk - rodas depresija. Ja nu neparādās tas instinkts un neizdodas pareizi rūpēties par mazo?
Kā arī - nezinu kā justos, kad jābūt visu laiku mājās, bail sevi pazaudēt, zaudēt karjeru (esmu pašnodarbinātā un dekrēta laikā sanāk pazust no aprites). Toties rūpēšanās par lielāku mazo cilvēku asociējas ar ļoti pozitīvām sajūtām.
Vīrs ir ļoti par, mīl bērnus, patīk rūpēties.
17.04.2023 12:27 |
 
Reitings 3685
Reģ: 15.11.2022
Man nepatīk mazi bērni!
17.04.2023 17:14 |
 
10 gadi
Reitings 11083
Reģ: 18.08.2014
Es jūtos līdzīgi, tikai man liekas, ka tāds brīdis, ka sāk gribēties bērnus, nepienāks, tāpēc būtu interesanti uzzināt Tavu vecumu salīdzināšanai. Man ir tā, ka jo vecāka kļūstu, jo mazāk gribas bērnus.

Man ir tā pat, liekas, ka sajūta ka gribu bērnus var nepienākt. Man tiesa ir 25 gadi tagad, bet salīdzinoši, pirms gadiem 5 gribēju bērnu, likās ka esmu gatava, lai gan ar galvu sapratu, ka nav ne īstais parteneris, ne apstākļi, vēl esmu jauna utt., un tagad ar katru gadu ar vien mazāk patīk doma par mazuli, lai gan tagad esmu savu dzīvi pa lielam sakārtojusi, nostājusies uz kājām, parteris arī ir īstais utt. 😁
17.04.2023 17:22 |
 
Patīk
Reitings 1762
Reģ: 24.05.2019
Es tiku pie sava 1.bērna tikai pēc 30 g.v. diezgan vieglprātīgi, īpaši neplānojot, drīzāk aiz dzīves apnikuma, kurš te tika pieminēts. Pirms tam citus bērnus īsti pat redzējusi neesmu, un par tiem, kurus esmu, nebiju sajūsmā, drīzāk otrādi, īpaši ja tie bija mazuļi, kas nekontrolēti siekalojas, puņķojas un savas nekontrolētās emocijas izrāda tikai raudot. Esot stāvoklī, piespiedu sevi sākt izglītoties par bērnu kopšanu (jo pieredze un zināšanas tuvu 0) tikai kādā 8.mēnesī, dzemdību somu saliku tikai 38.nedēļā, jo pat domas par tādām lietām kā pēcdzemdību pamperi (sev, nevis bērnam) mani baidīja.
Protams, mana dzīve ļoti mainījās, bet mani uzskati arī. Draudzeņu, paziņu un pat sveši mazuļi tagad man šķiet super mīlīgi un svarīgi, ar tuviniekiem parādījās daudz dziļāka saikne, ar draudzenēm, kurām ir bērni, arī attiecības kļuva daudz ciešākas. Attiecības ar vīru kļuva, pat grūti noformulēt, nozīmīgākas. Mēs vairāk sevi apzināmies kā pāri, kā komandu, kā "sabiedrības šūniņu", strādājam pie saviem ieradumiem un emocionālās inteliģences, lai esam labāki vecāki. Es daudz vairāk jūtos kā pieaudzis cilvēks, mana pašapziņa ir augusi.
Protams, ir atbildības nasta, ir uztraukumi. Bet vismaz mana pieredze kopumā nav negatīva, kaut pirmo mēnesi bija ļoti grūti.
17.04.2023 17:29 |
 
Reitings 156
Reģ: 02.03.2022
Nekad neesmu gribējusi un domājusi par to. Tagad man ir 28. Un citreiz liekās tāds , jā varbūt kādreiz..
Bet nav arī tāds ,ka vajag ,gribu.. tūlīt , tagad .. obligāti vajadzētu. Nē.
Varbūt pēc kādiem pāris gadiem sāks mainīties domas.
No vienas puses visvairāk nepatīk tieši tā grūtniecība. Dzemdības. Liekās tāds vļek.
17.04.2023 19:05 |
 
Reitings 2017
Reģ: 01.02.2023
Esmu tajā vecumā, kad bērniem jau vajadzētu būt (30+), it kā gribētos, bet nonākam pie nākamās problēmas - nav no kā.
17.04.2023 19:22 |
 
Reitings 2977
Reģ: 19.09.2021
MartaElza @ 17.04.2023 19:22
Esmu tajā vecumā, kad bērniem jau vajadzētu būt (30+), it kā gribētos, bet nonākam pie nākamās problēmas - nav no kā.
Kur ir problēma?
17.04.2023 19:29 |
 
Reitings 2017
Reģ: 01.02.2023
Aldis15 @ 17.04.2023 19:29
Kur ir problēma?

Lai tiktu pie bērna vajag divus. Vīrieti un sievieti.
Nav vīrieša.
17.04.2023 19:40 |
 
Reitings 1318
Reģ: 11.01.2023
Mežāze @ 17.04.2023 13:11
Zīdaiņa periods būs grūts, bet kuram tāds tas nav? Praktiski visiem ir. Un, ja raksti, ka vīrs ļoti par, mīl bērnus un rūpēties, tas arī ir ļoti labs signāls. Man arī nostrādāja ☺️ Mani tas iedrošināja, ka, ja gadījumā pēc dzemdībām būšu nodepresojusies utt. , ir otrs cilvēks, uz kuru paļauties.

Manuprāt, paļauties var tikai uz sevim 100% uz otru cilvēku nav vērta paļauties pilnībā un tad aplausties, ka partneris nepalīdzēja pietiekoši. Ja taisa bērnus, tad ir jābut gatavai, ka ja nu kas, tad audzināsi viena bez partnera palīdzibas. Varbūt palidzes radi, māsa vai ome..
17.04.2023 19:45 |
 
Reitings 794
Reģ: 14.03.2014
Es tevi saprotu. 😁
Bērnībā biju atauklējusies māsas, brāļus un kaimiņu bērnus, mamma vienmēr lika visur ņemt līdzi mazo māsu, ar kuru protams nebijām labākās draudzenes un kopš tā laika šķita, ka savus bērnus nekad negribēšu līdz kādiem gadiem 24 man tā šķita. 😀 Šobrīd esmu nopietnās attiecībās, plānojas kāzas un ir tā sajūta, ka kaut kas manī sāk mosties (man 26). Šad tad brīvdienās ieslēdzu kādu raidījumu par bērnkopību un ar katru gadu sāku saprast, ka tomēr vēlos savu bērniņu, jo savs nav salīdzināms ar citiem. Tiesa gan vēlētos ne vairāk par vienu, jo daudzbērnu ģimenes statuss mani baida, šķiet, ka nespēšu sadalīt savu laiku, uzmanību un finanses uz visiem, jo pati esmu no daudzbērnu ģimenes un zinu, ka kādam vienmēr kaut kas pietrūkst. 😀
17.04.2023 20:00 |
 
Reitings 6680
Reģ: 04.12.2022
Lula @ 17.04.2023 12:27
Šis būs tāds diezgan garš un filozofisks jautājums.
Ir tā, ka man nekad nav bijusi pārliecība, ka gribu bērnus. Zinu, ka daudzām sievitēm (un arī vīriešiem) ir tā vilkme, dziļa un pārliecinoša sajūta, ka, jā - bērni pavisam noteikti ir nākotnes plānos, nevaru savu dzīvi iedomāties citādāk.
Varbūt es tā jūtos tādēļ, ka mani vecāki izšķīrās, kad biju pavisam maza, bērnus asociēju ar lielām grūtībām ģimenē, ar to, ka cilvēks pazaudē sevi, attiecības tiek apgrūtinātas. Kā arī - sveši bērni man reti kad patīk. Tādēļ jūtos kaut kādā veidā "nepareiza", tā itkā kaut kas ar mani nebūtu kārtībā, jo visapkārt meitenes sajūsminās par bēbīšiem un plāno savas ģimenes, bet ar mani tā nav.
Toties, nu jau kādu pus gadu jūtos tā, ka vispār varētu gribēt bērnu. Ir parādījusies kaut kāda iekšēja sajūta, ka gribētu rūpēties par kādu, mācīt, audzināt.
Tas, ko gribu jautāt - vai šeit ir kāda meitene, kam arī par bērnu radīšanu nebija super pārliecināta, bet kaut kas mainījās? Un vai var būt tā, ka visu dzīvi nav bijis tāds izteikti mātišķš instinkts, bet ar saviem bērniem tas parādījās?
Man visvairāk ir bail no zīdaiņa perioda, ja nu neparādās tas instinkts, vai vel sliktāk - rodas depresija. Ja nu neparādās tas instinkts un neizdodas pareizi rūpēties par mazo?
Kā arī - nezinu kā justos, kad jābūt visu laiku mājās, bail sevi pazaudēt, zaudēt karjeru (esmu pašnodarbinātā un dekrēta laikā sanāk pazust no aprites). Toties rūpēšanās par lielāku mazo cilvēku asociējas ar ļoti pozitīvām sajūtām.
Vīrs ir ļoti par, mīl bērnus, patīk rūpēties.

Nu, es arī līdz 30 vispār domāju, ka bērns tas nav domāts man. Dzīvojām ar vīru tādu easy life, strādājām, ceļojām. Tad sākām domāt, ka varbūt vajadzētu un kad beidzot 34 gados pieteicās, tas ir labākais, kas ar mums noticis. Šobrīd atskatoties atpakaļ pat liekas, ka dzīve pirms bērna bija tāda bezjēdzīga. Mātes instinkts uzreiz nebija, varbūt kādā 4 mēnesī, bet tagad ir tik stiprs, ka citreiz skatos, kā viņš guļ un ir asaras acīs, par to, ka viņš mums ir 😌 Tagad liekas bēbīša vecuma grūtības bija sīkums, salīdzinot ar 3gadnieka izgājieniem 😂 Ceru, ka atbildēju uz Taviem jautājumiem un iedrošināju.
17.04.2023 20:02 |
 
Reitings 794
Reģ: 14.03.2014
Beverly Hilza @ 17.04.2023 19:45

Manuprāt, paļauties var tikai uz sevim 100% uz otru cilvēku nav vērta paļauties pilnībā un tad aplausties, ka partneris nepalīdzēja pietiekoši. Ja taisa bērnus, tad ir jābut gatavai, ka ja nu kas, tad audzināsi viena bez partnera palīdzibas. Varbūt palidzes radi, māsa vai ome..

Jā, lai cik tas neskanētu pesimistiski, nekad nevar zināt kas notiks rītdien. Mana mamma arī palika bez galvenā ģimenes apgādnieka (aizgāja viņsaulē), kad mazajai māsai bija tikai pusgadiņš.
Galvenais ir būt 100% pārliecinātai, ka bērniņš ir tas ko vēlies tu pati, nevis vīrs, draugs un apkārtējā sabiedrība. Tāpēc pilnībā saprotu arī sievietes, kuras ir child free. 🙃
17.04.2023 20:04 |
 
Reitings 2977
Reģ: 19.09.2021
Beverly Hilza @ 17.04.2023 19:45

Manuprāt, paļauties var tikai uz sevim 100% uz otru cilvēku nav vērta paļauties pilnībā un tad aplausties, ka partneris nepalīdzēja pietiekoši. Ja taisa bērnus, tad ir jābut gatavai, ka ja nu kas, tad audzināsi viena bez partnera palīdzibas. Varbūt palidzes radi, māsa vai ome..
Ņemot vērā statistiku ir vairāk kā 50% iespēja ka būsi vientuļā māte. (agri vai vēlu)
17.04.2023 20:07 |
 
10 gadi
Reitings 2016
Reģ: 29.01.2009
Aldis15 @ 17.04.2023 20:07
Ņemot vērā statistiku ir vairāk kā 50% iespēja ka būsi vientuļā māte. (agri vai vēlu)

Tāds pesimisms.. 🤦🏽‍♀️
17.04.2023 20:09 |
 
Reitings 2977
Reģ: 19.09.2021
MartaElza @ 17.04.2023 19:40

Lai tiktu pie bērna vajag divus. Vīrieti un sievieti.
Nav vīrieša.
Kāpēc nav vīrieša?
17.04.2023 20:10 |
 
10 gadi
Reitings 982
Reģ: 17.12.2010
Līdz 30 galīgi negribēju bērnus, pēc tam jau sāka viss mainīties. Tagad domāju, ka bērni ir lielākais piepildījums dzīvē. Līdz tam likās svarīgs darbs, ceļošana utt.
17.04.2023 20:23 |
 
Reitings 2017
Reģ: 01.02.2023
Aldis15 @ 17.04.2023 20:10
Kāpēc nav vīrieša?

Labu tēvu bērnam meklēju. Neesmu atradusi.
17.04.2023 20:28 |
 
Reitings 291
Reģ: 12.07.2015
Man arī nepatīk sveši bērni, ilgi domāju, ka negribu bērnus, tad satiku savu vīru un gadu gaitā tomēr parādījās šī vēlme :) Man liekas, ka ir normāli negribēt, ja varbūt nav pareizais cilvēks blakus, bet, kad tādu satiek, ir stabilas attiecības, paliek vecāki, attiecīgi nostabilizējas visas citas lietas (dzīvesvieta, darbs), tad kaut kā ieslēdzas arī bērnu gribēšana.
Protams, ne visām, bet tas arī normāli, es uzskatu, ka ne visiem vajag bērnus un var dzīvot skaistu, piepildītu dzīvi arī bez.
Par mātes instinktu - galvenais, lai mīli to mazo (un mīlestība veidojas jau tikmēr, kamēr puncī), to, kā ar bērnu apieties, var iemācīties neskaitāmos kursos un tur viss būs ok. Bet tiešām svarīgi ir otrās pusītes atbalsts, lai nesajūc prātā, esot 24/7 ar mazo mājās viena bez vietas savai atelpai, citādi tad gan veidojas aizkaitināmība, dusmas pret mazo, jo esi nogurusi utt.
Un darbs... darbs pagaidīs, pie tā vienmēr atgriezīsies, nomainīsi, nu vienlga, tā ir tik pārejoša vērtība. Tik vien kā tas, ja esi pašnodarbinātā, jāskatās, kas tev ar sociālajām iemaksām, lai būtu pabalsti, ja nekā baigi tur nav, labāk laicīgi atlikt kādu naudiņu, ja nav tā, ka otra pusīte var pilnībā uzturēt.
17.04.2023 21:00 |
 
Reitings 3733
Reģ: 13.12.2022
Kurpīte @ 17.04.2023 20:02

Nu, es arī līdz 30 vispār domāju, ka bērns tas nav domāts man. Dzīvojām ar vīru tādu easy life, strādājām, ceļojām. Tad sākām domāt, ka varbūt vajadzētu un kad beidzot 34 gados pieteicās, tas ir labākais, kas ar mums noticis. Šobrīd atskatoties atpakaļ pat liekas, ka dzīve pirms bērna bija tāda bezjēdzīga. Mātes instinkts uzreiz nebija, varbūt kādā 4 mēnesī, bet tagad ir tik stiprs, ka citreiz skatos, kā viņš guļ un ir asaras acīs, par to, ka viņš mums ir ? Tagad liekas bēbīša vecuma grūtības bija sīkums, salīdzinot ar 3gadnieka izgājieniem ? Ceru, ka atbildēju uz Taviem jautājumiem un iedrošināju.

“Iedrošināt” noteikti nevajag. Forši, ka tev ir laba pieredze, bet tas nenozīmē, ka tāda var būt visiem.
Šis ir viens no tiem lēmumiem (atbildīgos gadījumos), pie kā diviem cilvēkiem jānonāk pašiem, nevis tāpēc, ka mamma, tantes, draudzene Ilze un Kurpīte forumā iedrošina.
17.04.2023 21:33 |
 
Reitings 305
Reģ: 26.10.2022
Tomēr pieturos pie - cilvēkam galvenais uzdevums nav radīt bērnus!
Katra cilvēka uzdevums ir sevi darīt laimīgu. Ar vai bez bērniem- bet ka tik tev pašam ir labi.☀️
Tas, ka Tev negribas bērni, patiesībā ja nē, nekas nemainīsies, dabūt bērnu apkārtējo spiediena iespaidā… nav tavs lemums.👌
Dzīvo tā kā vēlies dzīvot, un ja tev domā nav bērni, tev ir kas cits❤️
17.04.2023 21:59 |
 
Reitings 6680
Reģ: 04.12.2022
Arabesq @ 17.04.2023 21:33

“Iedrošināt” noteikti nevajag. Forši, ka tev ir laba pieredze, bet tas nenozīmē, ka tāda var būt visiem.
Šis ir viens no tiem lēmumiem (atbildīgos gadījumos), pie kā diviem cilvēkiem jānonāk pašiem, nevis tāpēc, ka mamma, tantes, draudzene Ilze un Kurpīte forumā iedrošina.

To, ko noteikti nevajag ir līst ar savu viedokli, kur to nelūdz.
Ja tu esi tik dumja, ka pēc šāda “iedrošinājuma” skrietu taisīt bērnus, tas nenozīmē, ka autore tāda ir.
Ja, es palīdzēju kliedēt šaubas konkrētos jautājumos, man tikai prieks.
17.04.2023 22:48 |
 

Pievieno savu komentāru

Nepieciešams reģistrēties vai autorizēties, lai pievienotu atbildi!
   
vairāk  >

Aptauja

 
Vai forumā publiski vajadzētu rādīt arī negatīvos vērtējumus (īkšķis uz leju) komentāriem?
  • Jā, jāredz arī negatīvie vērtējumi
  • Nē, lai paliek redzams tikai pozitīvais vērtējums
  • Nezinu, nav viedokļa
  • Cits