Paldies par dalīšanos savā pieredzē! Man pat tik ļoti nebiedē tas naudas aspekts - ar to es kaut kā tiktu galā, esmu arī izveidojusi nelielus iekrājumus, tieši ar šādu domu, lai ja nu gadījumā ir jādodas prom no darba, ir no kā dzīvot, vienīgi nezinu, kā to pateikt ģimenei (dzīvoju viena, bet finansiāli atbalstu ģimeni (vecākus un nepilngadīgos radiniekus), kam ar finansēm ir grūtāk, bet, ja nebūs darba, to vairs nevarēšu darīt). Man laikam visvairāk ir bail no tās domas - ko tālāk? Jo ir jau viegli iet pa iemīto taciņu, lai cik tā smaga šķistu, kā arī bail no pašas sarunas par iešanu prom ar priekšnieci, lai arī es nejūtos labi, tomēr visu laiku galvā ir doma par kolēģiem un arī priekšnieci - jau tā trūkst darbinieku, kas darīs, kam būs slodze lielāka?... Bet jādomā jau ir par sevi, to es saprotu, bet tāpat pirmā doma ir par citiem.
Man ļoti gribas uzsākt ko savu, esot brīvākai gan savā laika plānošanā, gan neesot atkarīgai no citiem un viņu garastāvokļa svārstībām, bet noguruma un pārslodzes dēļ domas tiešām neraisās nekādā virzienā, man pat nav spēka un laika atbildēt saviem draugiem, ģimenes locekļiem uz ziņām telefonā, nemaz nerunājot par satikšanos (tas ir arī viens no iemesliem, kāpēc ir izveidojušies iekrājumi, jo nav kur tērēt, ja ārpus darba neko nespēju un pat nevēlos padarīt).
Jūtu, ka šī visa darba padarīšana ir kā karuselis un darbošanās tādā kā autopilota režīmā, no kura ir tik grūti tikt ārā, bet laikam jau tas spēks ir jāmeklē sevī pašā, saliekot visus punktus uz i. Tik ļoti gribētu kādu brīvu laiku, lai vismaz varētu atpūsties un sakārtot domas, ko un kā tālāk, bet baidos, ka tas neietilps man atlikušajās atvaļinājuma dienās, un pat ja ietilptu, tāpat šobrīd nevaru ņemt atvaļinājumu, jo tas bija jāpiesaka jau gada sākumā.
307
