Kārtot pēc: jaunākā, vecākā
 

Mainīt darbu - mainīt dzīvi

 
Reitings 299
Reģ: 24.04.2020
Meitenes, gan jau šeit ir kāda, kas mainījusi savu ierasto 9-5 uz ko brīvāku un savam dzīves ritmam atbilstošāku. Es šobrīd mokos savā darbā, klausos nepamatotos pārmetumos, lai vai cik daudz un labi strādāju, un sapņoju par iešanu prom no darba, lai varētu justies kā cilvēks, jo šobrīd šī darba dēļ jūtos bezcerīgi un iztukšota, pirmo reizi dzīvē esmu sākusi izjust trauksmes lēkmes, bet citā 9-5 darbā negribu mesties.
Kurš brīdis Jums bija lūzuma punkts, kad sapratāt, ka tā turpināt vairs nevar? Cik ilgi nobriedāt iešanai prom? Un ko tālāk - vai plāns jau bija gatavs, vai ļāvāties straumei, ka gan jau kaut ko atradīs.
20.03.2023 23:07 |
 
Reitings 350
Reģ: 31.12.2022
Briedu ļoti ilgi, jo samaksa bija ļoti laba, stipri augstāka par vidējo valstī. Lūzuma punkts bija, kad ilgstoši viss kaitināja, neapmierināja, negribējās iet uz darbu utt. Kamēr vienā dienā sapratu- viss, jāiet prom.
Lai gan man bija cits piedāvājums (gan ar mazāku algu), gribēju atpūsties un zināju, ka varu atļauties, jo bezdarbnieku pabalstā būs pietiekoša summa. Nenožēloju, jo pēc pāris mēnešiem tiešām biju kļuvusi stipri mierīgāka, priecīgāka un atvērtāka. Sāku pamazām ņemt piedāvājumus ar brīvu grafiku. Naudas ziņā sānāk mazāk, bet šobrīd atgriezties pilna laika ofisa darbā arī liekas diezgan mokoši, jo tomēr, kad pats vari brīvi organizēt savu dienu, tā ir liela ekstra, pie kuras viegli pierast 🙂
Nezinu, kādā sfērā strādā, bet tagad ir diezgan daudz variantu ar attālināto vai hibrīda darba grafiku.
Vispār manā burbulī diezgan daudz tādu izdegšanas gadījumu (vai krīzes?🙂) gan sievietēm, gan vīriešiem un jāteic, ka nevienam neesmu dzirdējusi, ka nebūtu pēc tam viss sakārtojies. Saliec visus plusus/mīnusus pirms pieņem gala lēmumu un sirdsmieram vari papētīt, kādi ir alternatīvi varianti Tavā nozarē.
20.03.2023 23:34 |
 
Reitings 168
Reģ: 26.08.2015
Uztaisi uzkrājumus vismaz 3, labāk 6 mēnešiem un ej prom. Pirms tam gan vēlams pazondēt kādas ir citas iespējas tavā jomā, taču mocīt sevi nav vērts. Neviena nauda neatsver sliktu pašsajūtu, vismaz ne ilgtermiņā.
21.03.2023 12:36 |
 
Reitings 11566
Reģ: 05.03.2020
Kurš brīdis Jums bija lūzuma punkts, kad sapratāt, ka tā turpināt vairs nevar? Cik ilgi nobriedāt iešanai prom? Un ko tālāk - vai plāns jau bija gatavs, vai ļāvāties straumei, ka gan jau kaut ko atradīs.

konkrēti iepriekšējā darbā nevarēju izturēt darba režīmu, tas pat nebija 8-17, tas bija režīms - kamēr projekts ir uzrakstīts, strādā kaut vai līdz naktij virsstundas (par kurām nemaksāja), bet darba alga no tā nemainījās (ja mainītos, es vēl saprastu). projektus ņēma vadība, tas, ka divi projektu vadītāji dara piecu cilvēku darbu nevienu neinteresēja. piliens bija pārmetums par to, ka atļāvos aiziet ātrāk (pēc 17:00), jo kaut kādam projektam bija dedlains. apnika tā steidzināšana un darba apjoma nesamērīgums. sāku izdegt un izlēmu iet prom. uzkrājumu nekādu nebija, nākamo darbu meklēju kādus 3-4 mēnešus, vīrs visu apmaksāja, tādā ziņā viss bija kārtībā. ja dzīvo viena pati /maksā rēķinus, tad, protams, jāiet prom tikai tad, kad vari atļauties (vajag drošības spilvenu).
21.03.2023 15:13 |
 
Reitings 1465
Reģ: 10.02.2016
Ui man tas pats kas autorei. Gadiem mokos un šopavasar šīs mocības beigt. Jūtu ka vairs nevaru, nu vienkārši nevaru pavilkt emocionāli. Un cieš pamatīgi mana mentālā veselība. Deviņus gadus sevi mocīt - nu... reiz pienāk tas brīdis nu ka viss - nevaru,čau!
Plāni ir savi, bet noteikti ne 9-5 darbalaiks.
22.03.2023 11:42 |
 
Reitings 299
Reģ: 24.04.2020
Paldies par dalīšanos savā pieredzē! Man pat tik ļoti nebiedē tas naudas aspekts - ar to es kaut kā tiktu galā, esmu arī izveidojusi nelielus iekrājumus, tieši ar šādu domu, lai ja nu gadījumā ir jādodas prom no darba, ir no kā dzīvot, vienīgi nezinu, kā to pateikt ģimenei (dzīvoju viena, bet finansiāli atbalstu ģimeni (vecākus un nepilngadīgos radiniekus), kam ar finansēm ir grūtāk, bet, ja nebūs darba, to vairs nevarēšu darīt). Man laikam visvairāk ir bail no tās domas - ko tālāk? Jo ir jau viegli iet pa iemīto taciņu, lai cik tā smaga šķistu, kā arī bail no pašas sarunas par iešanu prom ar priekšnieci, lai arī es nejūtos labi, tomēr visu laiku galvā ir doma par kolēģiem un arī priekšnieci - jau tā trūkst darbinieku, kas darīs, kam būs slodze lielāka?... Bet jādomā jau ir par sevi, to es saprotu, bet tāpat pirmā doma ir par citiem.
Man ļoti gribas uzsākt ko savu, esot brīvākai gan savā laika plānošanā, gan neesot atkarīgai no citiem un viņu garastāvokļa svārstībām, bet noguruma un pārslodzes dēļ domas tiešām neraisās nekādā virzienā, man pat nav spēka un laika atbildēt saviem draugiem, ģimenes locekļiem uz ziņām telefonā, nemaz nerunājot par satikšanos (tas ir arī viens no iemesliem, kāpēc ir izveidojušies iekrājumi, jo nav kur tērēt, ja ārpus darba neko nespēju un pat nevēlos padarīt).
Jūtu, ka šī visa darba padarīšana ir kā karuselis un darbošanās tādā kā autopilota režīmā, no kura ir tik grūti tikt ārā, bet laikam jau tas spēks ir jāmeklē sevī pašā, saliekot visus punktus uz i. Tik ļoti gribētu kādu brīvu laiku, lai vismaz varētu atpūsties un sakārtot domas, ko un kā tālāk, bet baidos, ka tas neietilps man atlikušajās atvaļinājuma dienās, un pat ja ietilptu, tāpat šobrīd nevaru ņemt atvaļinājumu, jo tas bija jāpiesaka jau gada sākumā.
26.03.2023 01:57 |
 
Patīk
Reitings 44170
Reģ: 12.10.2022
Flamigo @ 26.03.2023 01:57
Paldies par dalīšanos savā pieredzē! Man pat tik ļoti nebiedē tas naudas aspekts - ar to es kaut kā tiktu galā, esmu arī izveidojusi nelielus iekrājumus, tieši ar šādu domu, lai ja nu gadījumā ir jādodas prom no darba, ir no kā dzīvot, vienīgi nezinu, kā to pateikt ģimenei (dzīvoju viena, bet finansiāli atbalstu ģimeni (vecākus un nepilngadīgos radiniekus), kam ar finansēm ir grūtāk, bet, ja nebūs darba, to vairs nevarēšu darīt). Man laikam visvairāk ir bail no tās domas - ko tālāk? Jo ir jau viegli iet pa iemīto taciņu, lai cik tā smaga šķistu, kā arī bail no pašas sarunas par iešanu prom ar priekšnieci, lai arī es nejūtos labi, tomēr visu laiku galvā ir doma par kolēģiem un arī priekšnieci - jau tā trūkst darbinieku, kas darīs, kam būs slodze lielāka?... Bet jādomā jau ir par sevi, to es saprotu, bet tāpat pirmā doma ir par citiem.
Man ļoti gribas uzsākt ko savu, esot brīvākai gan savā laika plānošanā, gan neesot atkarīgai no citiem un viņu garastāvokļa svārstībām, bet noguruma un pārslodzes dēļ domas tiešām neraisās nekādā virzienā, man pat nav spēka un laika atbildēt saviem draugiem, ģimenes locekļiem uz ziņām telefonā, nemaz nerunājot par satikšanos (tas ir arī viens no iemesliem, kāpēc ir izveidojušies iekrājumi, jo nav kur tērēt, ja ārpus darba neko nespēju un pat nevēlos padarīt).
Jūtu, ka šī visa darba padarīšana ir kā karuselis un darbošanās tādā kā autopilota režīmā, no kura ir tik grūti tikt ārā, bet laikam jau tas spēks ir jāmeklē sevī pašā, saliekot visus punktus uz i. Tik ļoti gribētu kādu brīvu laiku, lai vismaz varētu atpūsties un sakārtot domas, ko un kā tālāk, bet baidos, ka tas neietilps man atlikušajās atvaļinājuma dienās, un pat ja ietilptu, tāpat šobrīd nevaru ņemt atvaļinājumu, jo tas bija jāpiesaka jau gada sākumā.
Par vecākiem vēl saprotu, protams, ja ir savi iemesli un tie ir attaisnojami, bet kāpēc apgādāt nepilngadīgus radiniekus? Cik tev tāli/tuvi ir šie 'radinieki'?
Ja tie nav tavi bērni, tev nav pienākums tādus apgādāt, bet primāri domāt par sevi.
Šeit jau ir iepriekš bijušas diskusijas par cilvēkiem, kas atrod to vienu naivo cilvēciņu, kuru izmanto bez žēlastības un tas skrien kā vāvere ritenī, lai nodrošinātu svešiem (jā, arī radinieki var būt sveši) cilvēkiem visu, ko viņi grib un arī negrib.
Kāds tev tieši labums ir, apgādājot un atbalstot šos cilvēkus?
26.03.2023 17:37 |
 
Reitings 337
Reģ: 29.07.2020
kā to pateikt ģimenei (dzīvoju viena, bet finansiāli atbalstu ģimeni (vecākus un nepilngadīgos radiniekus), kam ar finansēm ir grūtāk

Vai vecāki nevar galīgi iztikt bez Tava fin.atbalsta?
Es vecāku fin.atbalstīšānu uzskatu par vajadzīgu, ja viņi ir slimi un nevar strādāt vispār, vai arī veselība neļauj veselu slodzi strādāt, bet ja ar veselību viss ir kārtībā cilvēkam būtu jāspēj nodrošināt sevi.
jau tā trūkst darbinieku, kas darīs, kam būs slodze lielāka?

Par šo Tev ir jādomā vismazāk. Svešu cilvēku labsajūta nevarbūt svarīgāka par savu. Darba devējam ir 1 mēnesis, lai Tavā vietā atrastu citu darbinieku. Nebūsi Tu, tad būs cits ,kurš veiks Tavu darbu.
esmu arī izveidojusi nelielus iekrājumus

Apdomā vai tie uzkrājumi ir pietiekami lieli, lai varētu vairākus mēnešus dzīvot bez raizēm. Noteikti tie nevarbūt 3 mēnešu izdzīvošanas variants.
Tava lielākā problēma ir izpatikt visiem , rupēties ,lai apkārtējie jūtas labi, atbalstīt fin., bet Tu nedomā kā Tev pašai būs labi. Padomā vai Tu turpmākos gadus vēlies tā dzīvot.
Es Tavā vietā pateikt vecākiem, nepilngadīgiem radiniekiem par fin.atbalsta izbeigšanu, vēl kādus mēnešus pastrādātu un iekrātu lielāku summu. Ja Tu nedod citiem naudu, tad Tu pati vari iekrāt lielāku drošības spilvenu.
26.03.2023 19:40 |
 
Kārtot pēc: jaunākā, vecākā
 

Pievieno savu komentāru

Nepieciešams reģistrēties vai autorizēties, lai pievienotu atbildi!
   
vairāk  >

Aptauja

 
Vai forumā publiski vajadzētu rādīt arī negatīvos vērtējumus (īkšķis uz leju) komentāriem?
  • Jā, jāredz arī negatīvie vērtējumi
  • Nē, lai paliek redzams tikai pozitīvais vērtējums
  • Nezinu, nav viedokļa
  • Cits