Sveikas, jājā - uztaisīju jaunu profilu tieši šai diskusijai.
Stāsts par vīru. Vakardien pamodos no slāpēm, gāju uz virtuvi, un priekšā vīrs - skatās porno un masturbē. Salecās ieraugot mani, protams, un stāstīja, kāpēc masturbē. Man nav žēl, lai dara to, jo es pati arī ar to nodarbojos, BET… ir viens milzīgs BET. Es neslēpju. Viņš slēpj. Un šonakt nevaru iemigt, domāju par to, cik ļoti mani tas aizvainoja vakardien. Es nezinu kādēļ, bet jūtos tā, it kā viņš mani būtu krāpis. Dēļ tās slēpšanas, laikam.
Uzreiz gan piebildīšu, lai nesāktos kišmiš par mūsu attiecībām - esmu laba sieva mājās. Gatavoju, uzkopju, ir darbs, sekss mums ir gana wild, neesmu koka pagale, dievinu sniegt orālo seksu, pa māju nestaigāju vienmēr halātā, sakopjos.
Bet īsumā, kāpēc veidoju diskusiju - nejau man žēl, ka viņš to dara un skatās tos porno, man sāp, ka slēpj un tas, ka es jūtos tā, kā tagad es jūtos. Pietam, es vakardien tieši raustīju velnu aiz astes jautājot, kad viņš pēdējo reizi ir skatījies porno, teicās, ka neatcerās. Yeah, sure, tā arī es ticu, haha… Bet tagad es jūtos nodota, nokrāpta, skumīga. Nezinu kā vēl aprakstīt. Šodien visu dienu nebiju savā ādā, jutu spriedzi starp mums, viņš arī bija ekstra uzmanīgs runājot ar mani. Saprotu, ka viņam ir aizdomas par manu jušanos kaut kādas, bet neko neteica. Arī baidījās uzsākt sarunu.
Ko lai dara ar sevi? Kā lai tiek vaļā no šīs stulbās sajūtas? Ehh, es negribu tā justies, bet nespēju neko sev un savām domām padarīt.
P.S. Neprasu ko iesākt ar vīra masturbēšanu, to lai pats kontrolē cik un kādos apstākļos viņam vajag. Gribu risināt problēmu ar sevi. Ko iesākt ar savām sajūtām. Varbūt kāda jutusies līdzīgi? Kā risinājāt?
16
