Piereģistrējos speciāli šai diskusijai :)
Bišķi vairāk kā trīs gadus biju attiecībās ar skotu (vairs neesam kopā), iepazināmies universitātē. Ļoti tradicionāls, vīrišķīgs, tādā ziņā neko sliktu nevaru teikt, vienmēr iedeva jaku, atveda mājās, maksāja par randiņiem, saprata, ka man patīk durvju atvēršana, rokas padošana utt. Sākumā protams bija liels džentlmenis, ar laiku tas mazinājās, bet tāpat vienmēr jutos kā dāma.
Man bija ļoti viegli ar viņu komunicēt, nejutu barjeras - galu galā izaugu ar internetu un Rietumu kultūru, daudz uzskatu mums saskanēja. Es sevi sauktu par piedzīvojumu meklētāju, viņam vairāk patika pasākumi mājās, bet par to baigi nestrīdējāmies.
Lielākoties strīdi bija par manu nespēju laicīgi būt, kur vajag, (man klibo laika izjūta.) Brīžam bija arī ļoti greizsirdīgs, lai gan, manuprāt, tam nebija iemesla.
Pēc dažādiem, it kā garāmejot tekstiem, man likās, ka vīrietim esmu kā sasniegums, redz Austrumeiropas meitene, studente.
Viņam ir ļoti saliedēta ģimene, labi situēta, kā dēļ, manuprāt, arī bija tāds tradicionāli vīrišķīgs. Vienreiz uzzināju, ka māsīcas par mani puspajokam runāja kā par golddigeri... visādi stereotipi par mūsu pasaules galu vēl ir dzīvi :) Piekritīšu Kitijai, ka rietumniekiem ir zemapziņā aizspriedumi un pārākuma izjūta, to var labot tikai tad, ja sieviete ir ļoti pašpārliecināta un lepna par savām saknēm un ar labu izglītību.
Izšķīrāmies, jo bijām katrs savā dzīves posmā, bet joprojām sarakstamies, mums ir draudzīgas attiecības.
Manai ģimenei nebija nekādu iebildumu, protams, vecvecāki būtu priecīgāki par latvieti, bet neko daudz neteica. Arī viņa ģimene bija ļoti forša, vienmēr aicināja uz ģimenes ballītēm, visādiem braucieniem. pie dabas. Mamma bija riktīgi forša, mums abām patīk impresionisms un franču meistari, un caur to tēmu, arī atradu kopīgu valodu.
Vienreiz iepazinos ar riktīgi šarmantu turku. Jūs jau zināt, tos austrumu vīriešus :) Sarunājām pirmo randiņu, bet dienu iepriekš sarakstē sākās "kur tu tagad esi, ar ko esi kopā, vai esi viena?" Sabijos, randiņu atcēlu.
Pāris mēnešus biju attiecībās ar krievu, kas uzaudzis Amerikā. Būtībā amerikānis, ar nedaudz stereotipiski patriarhāliem uzskatiem, kas man tas netraucēja. No pozitīvā - viņš nebija tik skaļš un bravūrīgs kā "tīrie" amerikāņi.
Neko labu nevaru pateikt par itāļiem un austriešiem. Baigie džentlbeņķi, bet caur vīlēm iet kādi viņi kulturāli un apgaroti :D
Uz randiņiem esmu gājusi ar dažādu tautību pārstāvjiem, tāpēc īsta viedokļa par visiem man nav, bet uzskatu, ka tautībai nav nozīme, bet tam kā uztverat dzīvi, reaģējat uz ziņām, neparedzētiem notikumiem.