Čau, meitenes!
Gribas parunāties. Gribas kādu padomu.
Vai kādai ir izdevies piedot krāpšanu otrajai pusei un turpināt laimīgu kopdzīvi? Biju nolēmusi piedot, aizmirst, nolikt plauktā. Bet jūtu, ka iekšā viss turpina gruzdēt. Varbūt, ka es no sevis prasu par daudz, vai ceru, ka viss pāries ātrāk, ka tas vispār ir iespējams. Kopš uzzināju, pagājušas vien 3 dienas.
Bet gribas zināt, vai reāli to var piedot? Esam kopā 12 gadus, ir divi kopīgi bērni un nebija ne mazākās sajūtas, ka kaut kas nav labi. No viņa puses nav pilnīgi nekādi pārmetumi man, vai kaut kāda slēpti mājieni, ka es esmu līdzvainīga, nožēlo, ir gatavs darīt visu, lai saglābtu ģimeni.
Zinu, ka esmu viņam ļoti svarīga, mums tiešām vienmēr viss bijis labi, gan seksā, gan savstarpējā saskarsmē. Vienmēr esam bijuši uz viena viļņa. Tāpēc arī uzzinot centos domāt racionāli un vismaz mēģināt visu piedot. Vienlaikus neko viņam neapsolot, nedodot solījumu, ka piedošu.
Attiecību turpināšanai nav nekā kopīga ar to, ka baidītos palikt viena, nepavilktu bērnus, vai finansiāli būtu atkarīga. Pelnu labi, esmu pašpietiekama sieviete un palikt viena tik tiešām nebaidos (viena arī nepaliktu, ar mani būtu bērni).
Gribas zināt citu sieviešu pieredzi, domas. Jo par šo tēmu neesmu gatava runāt ar nevienu tuvu cilvēku, pieņemot, ka lielākā daļa nesapratīs to, ka turpinu attiecības, vai, ka vismaz mēģinu to darīt.
3265
