Krāpšana

Piekrītu, es tagad moku tās attiecības ar savu vienaldzību pret viņu. Es vēl nešķiros, varbūt, varbūt tā dzirkstele kaut kur parādīsies atpakaļ. Bet izskatās, ka nē.

Cik apkārt redzams, krāpšanas situācijām ir tikai divi risinājumi:
1) Aiziet uzreiz neatskatoties, tādā veidā ar konkrēto personu otrreiz šāda situācija neatkārtosies.
2) Ieslēgt pofigismu un samierināties, ka arī turpmāk tas notiks, bet ne visi to spēj, un tad ir jābūt kādam ļoti labam iemeslam / labumam palikt. Būsim reāli, nevienam krāpējam, neatkarīgi vīrietis vai sieviete, nav žēl, ka ir krāpis, tā ir apzināta rīcība, žēl ir tikai tas, ka ir ticis pieķerts. Jā, varbūt kādu brīdi nekrāps, vairāk piedomās, pielabināsies utt., bet pēc laika atkal pieradīs un viss ieies vecajās sliedēs, ja vienreiz tas ir noticis, notiks atkal, varbūt pēc mēneša, gada, pēc 5 gadiem, bet notiks, tikai nākamreiz jau būs daudz uzmanīgāks.

Renaate301 @ 14.10.2022 14:33

Šķiršanās šķiet pareizā rīcība, bet Tu jau tāpat piedosi un rakstīsi attaisnojošos tekstus piebilstot, ka tie nav domāti attaisnojoši.

Man patīk tava pieeja :) Droši vien ar tādu būtu vieglāk dzīvot, bet man tā nesanāk.

Kateviet @ 14.10.2022 14:35

Bet vai viņš to zina skaidri? Šādas lietas jau ir jānoliek fakta priekšā, ka tas ir tas ko es nepiedotu un aizietu projām un viņam tas ir jādzird.
Jocīgi, ka aizstāvi un it kā zini to kā viņš tagad pats jūtas, bet kas tad būtu bijis, ja Tu neuzzinātu? Tad kas notiktu ar viņa sajūtām?Nabadziņš nokrāpa un tikai pēc tam pār viņu nāca atklāsme.
Redzi kā, ja es salīdzinu ar savām attiecībām, tad es skaidri zinu, ka mums nebūtu krāpšanas no abām pusēm(ja vien ar domu ka esi gatavs šķirties), mēs abi nepiedotu un aizietu projām tajā pašā dienā. Esam to konkrēti izrunājuši. Mums tas skaitītos kā iespļaušana otra dvēselē un necieņa.
Jūs abi vispār bijāt runājuši attiecību laikā par krāpšanu un ko otrs tādā ziņā darītu?

Jā, viņš zina, ka otrās iespējas nebūs. Un zinu pilnīgi droši, ka nebūs.
Kaulaina
Tā ir viena no lietām no kā es ļoti baidos, no tā, ka man iestātos vienaldzība. Tas ir sliktākais dvēseles stāvoklis.

Es piedevu, autore, tev ir pagājušas tikai 3 dienas, tev visas emocijas vēl tikai līdīs āra. Man pirmie 3 mēneši bija ellīgi, sāpes, dusmas, viss pēc kārtas , nākošie mēneši bija aizvainojums, tad es iemācījos censties nedomāt par to. Noliku kaut kur malā, bet aizvainojums vēl palika. Ir pagājis gads - nedomāju par to vairs vispār. Man ir vienalga. Tagad manī ir vienaldzība pret viņu. Un tur sākas problēmas no manas puses.
Paies laiks, tu izsāpēsi to visu, aizmirsīsi, bet neviens nevar pateikt, kas notiks pēc visām šīm fāzēm, mīlēsi stiprāk, vai paliks vienkārši par viņu vienalga.

Maza kaza @ 14.10.2022 13:39

Pieņemu, ka nebija doma, ka uzzināšu, tāpēc nebaidījās. Es ceru, ka viņam šīs sajūtas, kas bija pēc tam, kad uzzināju, un, kad viņš uzzināja, ka es zinu, nekad neļaus atkārtot to, ko izdarīja.
Jo es aiziešu, pie vēl vienas kļūdas nepalikšu. To zinu skaidri.

Bet vai viņš to zina skaidri? Šādas lietas jau ir jānoliek fakta priekšā, ka tas ir tas ko es nepiedotu un aizietu projām un viņam tas ir jādzird.
Jocīgi, ka aizstāvi un it kā zini to kā viņš tagad pats jūtas, bet kas tad būtu bijis, ja Tu neuzzinātu? Tad kas notiktu ar viņa sajūtām?Nabadziņš nokrāpa un tikai pēc tam pār viņu nāca atklāsme.
Redzi kā, ja es salīdzinu ar savām attiecībām, tad es skaidri zinu, ka mums nebūtu krāpšanas no abām pusēm(ja vien ar domu ka esi gatavs šķirties), mēs abi nepiedotu un aizietu projām tajā pašā dienā. Esam to konkrēti izrunājuši. Mums tas skaitītos kā iespļaušana otra dvēselē un necieņa.
Jūs abi vispār bijāt runājuši attiecību laikā par krāpšanu un ko otrs tādā ziņā darītu?

Šķiršanās šķiet pareizā rīcība, bet Tu jau tāpat piedosi un rakstīsi attaisnojošos tekstus piebilstot, ka tie nav domāti attaisnojoši.

Maza kaza @ 14.10.2022 13:42

Būtu interesanti palasīt, kāda jūsuprāt, būtu tā vienīgā un pareizā rīcība šādā situācija? :)

Nav tādas pareizās rīcības. Ir tikai tavas sajūtas, un pēc tām arī vadies.

Būtu interesanti palasīt, kāda jūsuprāt, būtu tā vienīgā un pareizā rīcība šādā situācija? :)

Kateviet @ 14.10.2022 12:01

Ja Tevi nokrāpj, tad tur ir tikai viena atbilde-viņš NEBAIDĀS Tevi pazaudēt!
Meklēt iemeslus, vainīgos ir lieka laika tērēšana.

Pieņemu, ka nebija doma, ka uzzināšu, tāpēc nebaidījās. Es ceru, ka viņam šīs sajūtas, kas bija pēc tam, kad uzzināju, un, kad viņš uzzināja, ka es zinu, nekad neļaus atkārtot to, ko izdarīja.
Jo es aiziešu, pie vēl vienas kļūdas nepalikšu. To zinu skaidri.

Man gribētos, lai sievietēm ir nedaudz vairāk lepnuma. Labi, nav jāšķiras uzreiz, bet drusku vairāk likt nožēlot. Nevis meklēt vainu sevī, attiecībās, bet lai vairāk saprot, ka tas vairs nevar atkārtoties un otrreiz piedots netiks. Nedaudz vairāk likt saprast, ka šī bija vienīgā reize un nākošā pieliks punktu.

Ja jau konkrētā sieviete neiedzīvojas paranojā, tad es pat nezinu, vai viņai baigi vajag ko citu darīt. Ne viņa pirmā, ne pēdējā, kas kaut kādu racionālu ieguvumu dēļ uz krāpšanu piever acis un dzīvo mierīgi. Es pat viņu ļoti apskaužu, jo pati noteikti būtu paranojā par katru pusdienas pārtraukumu, 40 minūšu uzkavēšanos sastrēgumā utt., līdz ar to pabojātos veselība. Ja viņai tā nav, tad īsti sev nekādu kaitējumu jau nenodara.

Ja Tevi nokrāpj, tad tur ir tikai viena atbilde-viņš NEBAIDĀS Tevi pazaudēt!
Meklēt iemeslus, vainīgos ir lieka laika tērēšana.

Šobrīd varu teikt godīgi, ka, kad viņš aizbrauc uz darbu, man nemaisās galvā sajūta, ka viņš kaut kur braukā apkārt, melo man, vai krāpj.

Man šķiet, ka tev šī sajūta izpaliek, jo ar prātu tu saproti, ka tu neko ar šo informāciju nedarīsi. Pat ja viņš turpinās, atkārtos agrāk vai vēlāk, tu jau zini, kā reaģēsi tad. Tev nav stresa, jo tu neko tāpat nedarīsi šajā sakarā. Nav jēgas iegūt informāciju ar kuru netaisies neko iesākt.
Man gribētos, lai sievietēm ir nedaudz vairāk lepnuma. Labi, nav jāšķiras uzreiz, bet drusku vairāk likt nožēlot. Nevis meklēt vainu sevī, attiecībās, bet lai vairāk saprot, ka tas vairs nevar atkārtoties un otrreiz piedots netiks. Nedaudz vairāk likt saprast, ka šī bija vienīgā reize un nākošā pieliks punktu.
Šajā situācijā ir skaidrs, ka piedots tiks, jebkurā gadījumā un sieviete vēl atradīs sevī vainu, kādēļ vīrietis izvēlas aplidot citu, randiņos vest citu, ievilkt gultā ar citu. Un vēl pašam neatzīties, bet tikt uzrautam.

Tev bērni ir tādā vecumā, kad jau kaut ko filtrē?
Varu pakomentēt no skatu punkta cita. Mani vecāki x gadus palika vēl kopā pēc tā, kā mana māte uzzināja par to, ka tēvs viņu ir krāpis. Man varbūt bija 3-4 gadi ,kad tas sākās, viņiem likās,ka mani tas neietekmēs, jo es diez vai to sapratīšu, bet pat tajā 3-4 gadu vecumā es jutu konkrētu dinamikas maiņu, tas nebija nekas tāds acīmredzams, strīdus tos es neredzēju, bet es ļoti labi atceros, ka man vecāki šķita savādi tad, it kā nekas nav mainījies, bet tai pat laikā mainījies viss, tas viss vilkās līdz maniem 10 gadiem, kad jūti, ka kaut kas īsti okei nav, bet viss ir it kā tieši kā bijis. Kad man bija 11 viņi izšķīrās un ,godīgi sakot, tam bija jānotiek ,tad kad man bija 3-4 gadi, nevis to marinēt tik ilgi. Co-parenting ļoti labi strādāja, vairs nebija tās negatīvas dinamikas starp viņiem, ko varējā sajust, viņi kļuva par draugiem. Tagad man ir ap 30 es ļoti labi saprotu, ka tā viņu kopā būšana vēl x gadus, jo viņiem taču bija bērns, nodarīja vairāk ļauna nekā laba.

TimeToDream @ 14.10.2022 10:51

Neķidāšu tēmu, tikai gribu novēlēt izturību, spēku un iespēju rast sirdsmieru, lai šādas situācijas vairs neatkārtojas. Liekas, ka esi stipra un dzīvesgudra sieviete, kura spēs pārvarēt notikušo, lai kāds būtu nākotnes lēmums.

Mīļš paldies ♥

iiieviiite @ 14.10.2022 10:41

Nevajag meklēt attainojumus krāpšanai, jo tādu nav. Jā, tu vari domāt, ka jums abiem pietrūka asumiņa (lai gan tas arī neiet kopā ar to labo seksu), bet ļoti daudziem ilgstošās attiecībās nav šī asumiņa, bet ir uzticība un cieņa un tas tāpat nav iemesls krāpšanai. Un ko vispār nozīmē "pietrūkst asumiņa" jūsu gadījumā? Nē, tiešām interesē. Ja tas ir par seksu, tad tu jau minēji, ka tas jums bija labs. Ja tas ir par šķiramies/saejam kopā "šūpoļu attiecību" variants, tad nu tas ir galīgi garām, pieaugušo attiecībās tā nebūtu jābūt. Tad par kādu asumiņu iet runa?
Nezinu, man šķiet, ja tu tik mierīgi uztvēri šo krāpšanu, tad, visticamāk, laikam ejot, vīrietis vairs nejutīsies par šo situāciju vainīgs un atkal meklēs "asumiņu" kaut kur citur.
Protams, tas ir tikai mans viedoklis un uzreiz atvaino, ja aizvainoju ar tiešumu. Jo ticu, ka temats nepatīkams un katrs gadījums ir skatāms individuāli un man tiešam žēl, ka kādam ar to ir jāsaskaras.

Paldies, par jautājumu - ar to es biju domājusi vairāk par to, ka dēļ bērniem mēs esam gan kopā, gan katrs par sevi palikuši rimtāki, mierīgāki, kā attiecību sākumā, darbība un rīcība ir plānota. BET bērni vairs nav tādā vecumā, ka viņus nevar biežāk atstāt vecvecākiem, doties neplānotos izbraucienos, braukt naktī pastaigāt pa molu, paņemt brīvu darbadienu un vienkārši pavadīt to divatā. Ceru, ka saprati ko es domāju - manuprāt attiecības ar laiku paliek ērtas, paredzamas, plānotas, kas ir normāli, īpaši, kamēr bērni ir mazi. Arī laika veltīšana tikai sev paliek retāka. Tas ir tas, kas, manuprāt, būtu uzlabojams un pie kā var pastrādāt.
Tas ir ārpus konteksta par krāpšanu, šim secinājumam būtu jānāk bez krāpšanas. Krāpšanai kā tādai nav attaisnojuma, nav nekā tāda, kas samazinātu viņa vainu.
Runa ir par to, ko es, analizējot mūsu attiecības, vēlētos pamainīt.

Neķidāšu tēmu, tikai gribu novēlēt izturību, spēku un iespēju rast sirdsmieru, lai šādas situācijas vairs neatkārtojas. Liekas, ka esi stipra un dzīvesgudra sieviete, kura spēs pārvarēt notikušo, lai kāds būtu nākotnes lēmums.

Labs sekss, labs draugs, ērta ģimene. Varbūt kaut kas pietrūka kāda asumiņa, vairāk laika arī tikai sev pašai.

Nevajag meklēt attainojumus krāpšanai, jo tādu nav. Jā, tu vari domāt, ka jums abiem pietrūka asumiņa (lai gan tas arī neiet kopā ar to labo seksu), bet ļoti daudziem ilgstošās attiecībās nav šī asumiņa, bet ir uzticība un cieņa un tas tāpat nav iemesls krāpšanai. Un ko vispār nozīmē "pietrūkst asumiņa" jūsu gadījumā? Nē, tiešām interesē. Ja tas ir par seksu, tad tu jau minēji, ka tas jums bija labs. Ja tas ir par šķiramies/saejam kopā "šūpoļu attiecību" variants, tad nu tas ir galīgi garām, pieaugušo attiecībās tā nebūtu jābūt. Tad par kādu asumiņu iet runa?
Nezinu, man šķiet, ja tu tik mierīgi uztvēri šo krāpšanu, tad, visticamāk, laikam ejot, vīrietis vairs nejutīsies par šo situāciju vainīgs un atkal meklēs "asumiņu" kaut kur citur.
Protams, tas ir tikai mans viedoklis un uzreiz atvaino, ja aizvainoju ar tiešumu. Jo ticu, ka temats nepatīkams un katrs gadījums ir skatāms individuāli un man tiešam žēl, ka kādam ar to ir jāsaskaras.

Inna86 @ 14.10.2022 10:15

Piedot, bet mazliet upura domāšana spraucas laukā. Viņš jau neko, pati arī biju vainīga. Rutīna piezogas visās attiecībās, bet ar to nevar attaisnot krāpšanu. Jums tur tagad ir tipiskā vardarbīgu attiecību medusmēneša fāze, kas seko pēc konflikta. Es teiktu, ka pārāk viegli piedevi.

Iespējams, ka tev ir taisnība. Bet, kā jau minēju, no manas puses nav dots solījums, ka attiecības saglabāšu. Bet es netaisos arī viņu šantažēt, sakot, ka, ja nedarīsi tā un tā, kā man labpatiktos, tad viss. Runa iet tikai un vienīgi par manām izjūtām.
Ja, kā saki, šī ir "tipiskā vardarbīgu attiecību medusmēneša fāze", tad tai būs kaut kad jābeidzas, un tad jau domāšu ko tālāk.
No viņa puses nav bijis pat ne mazākais mājiens, ka es kaut kur būtu vainīga, viņaprāt, vaina ir tikai un vienīgi viņā. Un nekur citur. Tās domas par ērtību ir tikai mans secinājums, ko esmu izdarījusi pēdējo nedēļu laikā par sevi.

Piedot, bet mazliet upura domāšana spraucas laukā. Viņš jau neko, pati arī biju vainīga. Rutīna piezogas visās attiecībās, bet ar to nevar attaisnot krāpšanu. Jums tur tagad ir tipiskā vardarbīgu attiecību medusmēneša fāze, kas seko pēc konflikta. Es teiktu, ka pārāk viegli piedevi.

Paldies meitenes par tēmas paturpināšanu.
Droši vien būtu godīgi arī no manas puses pakomentēt, ka man iet.
Šobrīd vēroju sevi, savas sajūtas. Strādājam pie attiecībām. Redzu, ka viņš daudz ko ir paņēmis no sarunām.
Runājot, esmu sapratusi, ka daudz kas attiecību gados bija palicis pats par sevi saprotams, ērts, kā daļa no paša. Arī par sevi to esmu piefiksējusi, ka reizēm vīru uztvēru, kā daļu no savas dzīves, kas tā būs vienmēr, un nekad nebūs savādāk.. Labs sekss, labs draugs, ērta ģimene. Varbūt kaut kas pietrūka kāda asumiņa, vairāk laika arī tikai sev pašai.
Bet tā tam nevajadzētu būt. Nevajadzētu domāt, ka kāds mūsu dzīvē vienkārši ir, un būs tur vienmēr, lai kas arī notiktu.
Vīrs tā arī mani uztvēra, kā daļu no savas dzīves, vienmēr un uz mūžiem, lai kas arī notiktu tas nemainīsies. Pēc visa notikušā, tikai pēc visa notikušā, viņš līdz galam saprata kā tas būtu - pazaudēt mani no savas dzīves. Kā sievieti, kā mīļoto cilvēku, kā cilvēku ar ko kopā novecot, gaidīt mazbērnus utt. Vienlaikus esam runājuši, ka gadījumā, ja es tomēr nolemtu pārtraukt mūsu attiecības, zinu, ka paliktu ar viņu cienīgās attiecībās, jo neesam tikai mēs divi - ir arī bērni.
Šobrīd varu teikt godīgi, ka, kad viņš aizbrauc uz darbu, man nemaisās galvā sajūta, ka viņš kaut kur braukā apkārt, melo man, vai krāpj.
Viņš no savas puses savukārt biežāk kā iepriekš man pazvana videozvanā, tādā veidā, pieņemu, ka cenšas man pat neļaut domāt sliktas domas. Šobrīd jūtos krietni labāk kā laikā, kad tapa ieraksts. Tas, cik ļoti šis viss mūsu attiecības ir ietekmējis ilgtermiņā, rādīs laiks.
Bet, lai cik dīvaini nešķistu, ir lietas, kas mūsu attiecībās šobrīd notiek labāk, kā pirms visa, kas bija... Varbūt kaut kur bijām pazaudējušies ģimenes dzīvē, bērnos, karjerā... Vēl nevaru atbildēt.