Manuprāt, visu dziedēs laiks. Ir jāpaiet laikam, kamēr apjēgsi, pieradīsi, ka mīluļa vairs nav. Tādas vienas formulas, kā tikt tam pāri, noteikti nebūs.
Arī man bija nepatīkama šķiršanās ar mīļdzīvnieku. Kad dzīvoju pie vecākiem, mums bija kaķis. Uzsākot patstāvīgu dzīvi, mincis palika pie mammas. Katru nedēļu braucu ciemos, vedu kārumus, spēlējāmies. Vienu nedēļu kaķītis staigāja pa lauku, otru kaut kur bija ielīdis gulēt, pēctam atkal kaut kur aizklīdis, tā mamma visu laiku atrunājās, kāpēc viņa nav.
Ziemassvētkos radi sabraucām pie ģimenes, es atstāju zem eglītes katram kādu dāvaniņu, arī minčukam. Kad pienāca laiks dāvināt dāvanu kaķim, visi savā starpā saskatījās un es sapratu, ka man jau vismaz mēnesi meloja. Es tajā dienā biju tāāā pārbimbājusies. Nezināju par ko vairāk - mammas nekaunību tik ilgi melot vai minčuka zaudējumu. Vēl ilgi, ja sanāca ierunāties, sariesās acīs asaras, bet pēc pus gada biju apradusi.
Galvenais sevi nešaustini ar to, kā varēja darīt citādāk, nemēģini sev uzvelt vainu. Būs jāparaud, būs jāpaskumst, bet ceru, ka jau pēc laiciņa būsi gatava dot mājas citam suņabērnam.
17
