Atkal es ar savām darba tēmām. :D Kuram ir bijis tā, ka saproti, ka jaunais darbs nepatīk? Man tā šobrīd ir. Katru rītu uz darbu eju ar nepatiku, skaitu minūtes līdz darba dienas beigām. Saprotu, ka ar laiku tas riebums kļūs arvien lielāks. Kopumā darbā kolektīvs ir ok, nekādu lielo trūkumu nav, alga arī nav slikta, bet nejūtos šeit labi. Plānoju iet prom. Šeit esmu apmēram mēnesi, kas, protams, nav liels termiņš.Vai arī стерпится - слюбится? :D
Es vienreiz paliku darbā kas riebjas un tas beidzās slikti. Ja būtu iespēja tad otreiz tadu kļūdu nepieļautu. Bet te nav skaidrs kas tieši Tev nepatika?
Es vienreiz paliku darbā kas riebjas un tas beidzās slikti. Ja būtu iespēja tad otreiz tadu kļūdu nepieļautu. Bet te nav skaidrs kas tieši Tev nepatika?
Grūti izskaidrot. Pienākumi, atmosfēra, dažādas nianses. Citam noteikti darbs patiktu, bet es sevi šeit neredzu. Šķietami muļķīgi, bet lielu lomu spēlē arī tas, ka darbā mani gan redz, gan dzird kolēģi, priekšniece, klienti. Nav savas privātās telpas un mierīgas atmosfēras. Agrāk nedomāju, ka tas man traucēs, bet tagad saprotu, ka tas spēlē lielu lomu.
Man tā ir regulāri un visos darbos, kādus esmu strādājusi😁Bet man tā būs vienmēr, jo vienkārši nepatīk strādāt un darbs, kas man patiktu, neeksistē. To apzinos un strādāju caur visu nepatīk. Ja es pamestu katru darbu, kas man nepatīk, tad droši vien būtu bomzene😁
Esmu aizgājusi no darba pirmajā nedēļā, otrajā nedēļā, un pēc pusotra mēneša. Tagad jau gadiem strādāju ļoti labā kompānijā, no regrets. Strādājot sliktā kompānijā, vai nepiemērotā pēc darba stila, vislielākā zaudētāja būsi tu pati, jo būs lēns progress darbā, ne pārāk labi rezultāti, utt. Ja jums ir kādi atvērtie ofisi, tad to es minētu kā būtisku iemeslu aiziešanai, kad prasīs iemeslus. Vienā darba vietā tieši tāpēc arī aizgāju. Atvērtie ofisi ir sērga, kas jāiznīdē no darba vietām.
Atvērtie ofisi ir sērga, kas jāiznīdē no darba vietām.
Precīzi. Iepriekšējā darba vietā kabinetā biju divatā ar kolēģi, bija reizes, kad kabinetā bija daudzi cilvēki, priekšnieks, bet ļoti reti bija reizes, kad bija neērti zvanīt, sarunāties, kaut ko darīt. Šeit man katru reizi, kad zvana telefons vai atnāk cilvēks, gribas izlekt pa logu. :D Riebjas tā sajūta, ka visi dzird katru tavu peles klikšķi, vārdu, elpas vilcienu, kustību. Dvēseles kliedziens. :D
Īsti jau to saspringto gaisotni un sajūtu neizmainīsi, iepriekšējā darba vietā mums ar kolēģi bija tas pats, tikai vēl priekšniece bija ar putniem 😁 abas aizgājām, jo tas viss sit pa nerviem.
1368
