Labrīt!
Rakstu šeit, jo galvā ir pilnīgs ķīselis, un gribas redzēt citus viedokļus.
Long story short - esmu 24 gadus veca, jau trīs gadus esmu precējusies, lai gan ar savu vīru esmu kopā septiņus gadus (viņam 30). Lieta tāda, ka attiecību sākumā es biju tā, kas savai otrajai pusītei deva mājienus, ka gribētu ar viņu precēties, veidot kopīgu ģimeni utt. Skaidra lieta, ka pirmos kopābūšanas gadus ģimenes veidošana nebija iespējama, jo man gribējās pabeigt studijas un sākt strādāt, tā teikt, lai ir pamats zem kājām.
Nu jā, pirms trim gadiem (pēc trešā kursa) apprecējāmies un solīju vīram, ka līdz viņa 30 mums noteikti būs ģimenes pieaugums. Galu galā - man negribējās būt "vecam vecākam". Gadu vēlāk pabeidzu studijas un sāku strādāt. Darbs man ir veselības aprūpes jomā. Viegli nav, bet ir interesanti. Un te arī sākas lielās klapatas manā dzīvē.
Es esmu cilvēks, kurš darbā sevi izliek pilnībā - par visiem 100 vai 110%. Tāpat darbā bieži vien nākas uzklausīt visādas negācijas gan no pacientiem, gan klientiem, bet es nekad par to nesūdzos. Sanāk uzņemt diezgan daudz negatīva, manus pūliņus visbiežāk nepamana, un tāpēc nereti esmu uz izdegšanas robežas. Taču darbā to neizrādu. Un jā - kad aizeju mājās, tad "maisam gals ir vaļā", un visu negatīvo saņem vīrs, kurš, par to, protams, ir neapmierināts. Tāpat viņam ļoti nepatīk tas, ka es arī brīvdienas pavadu, domājot un plānojot, ko es darīšu darbā.
Īsumā - par manu vīru. Daudzas manas draudzenes un arī kolēģes ir teikušas, ka viņš ir ideāls. Jā, varbūt viņš nav pats skaistākais, bet pret mani viņš izturas kā pret princesi (burtiski) - dāvanas un puķes dāvina regulāri, rūpējas par mani, atbalsta, gatavo, meklē iespējas, kā kopā ar mani pavadīt brīvo laiku utt. Bet...
Es gribu šķirties. Jā, es zinu - šķiet neloģiski, un neviens mani nesapratīs, ka es esmu gatava tik viegli atteikties no saviem iepriekšējiem solījumiem. Iespējams, tieši tāpēc es esmu ne reizi vien vīram pārmetusi to, ka viņš man ir pārāk uzticīgs. Es vienkārši nevaru atrast nevienu objektīvu iemeslu, kāpēc man viņš būtu jāpamet. Bet... Es saprotu, ka vienīgais, ko es dzīvē gribu, pilnībā atdot sevi darbam un tikai darbam. Esmu sapratusi, ka attiecības un ģimene man nav vajadzīgas, jo tas traucēs man koncentrēties darbam par visiem simts. Man nepatīk, ka pašlaik man jādomā ne tikai par darbu, bet par to, ko nu kungs mājās gribēs.
No vienas puses jā - es varētu aiziet no viņa, bet no otras puses - viņš neko sliktu nav izdarījis. Un otrkārt zinu, ka "taisnība ir viņa pusē" - ja es aiziešu, tad es būšu sliktā ne tikai viņa, bet arī viņa un pats galvenais - savu radinieku un draugu acīs.
Es nezinu, ko un kā labāk darīt. Tāpēc vēlos dzirdēt citus viedokļus.
7
