Nesen sāku strādāt jaunā darbā (pagaidām tikai viena nedēļa). Kolektīvs ir ļoti maziņš, kopā esam 4 cilvēki, priekšniece ir fantastiska, arī kolēģes lieliskas. Viņas ir vecākas par mani, turklāt visas kopā strādā vairāk kā 10 gadus. Attieksme pret mani ir laba, es arī pati vienmēr izturos draudzīgi, nav deguns gaisā. Viņām savā starpā vienmēr ir par ko parunāt, pajokoties, ir kopīgie paziņas, zina viena par otras ģimeni, dzīvi, dažādus sīkumus, ko katra ir darījusi, kādi plāni, tāpat arī par darbu brīvi sarunājas, iet kopā dzert kafiju. Bet man pagaidām ir grūti atrast kopīgas sarunu tēmas, jo nezinu cilvēkus, notikumus, par ko viņas runā, darba pienākumus arī vēl mācos un tik brīvi pagaidām nevaru runāt par to, kā arī, kad viņas visas trīs savācas kopā, runājas, smejas, liekas, ka ko es tur bāzīšos, neērti, jo viņām jau ir sava kompānija. Protams, ar laiku viss būs labi, sadraudzēsimies, bet man pagaidām ir diezgan neērti, ka es tur sēžu atsevišķi viena maliņā, kamēr viņas runājas un smejas savā starpā. Jā, darbā ir jāstrādā, bet kolektīvam un atmosfērai ir liela nozīme.
Pagaidām ir sajūta, ka esmu "ne savā šķīvī", jo vide ir sveša, vēl tikai mācos, izzinu, kā arī meklēju kopīgu valodu ar kolēģēm. Ilgojos arī pēc saviem iepriekšējiem kolēģiem, ar kuriem bija fantastiskas attiecības, visi bijām liela ģimene, kur katram ir savs raksturs, bet ar kuriem vienmēr varēja atrast kopīgu valodu, izrunāties un atbalstīt viens otru.
Zinu, ka par šīm bažām drīz pasmiešos, bet pagaidām ir vēlme izkratīt sirdi.
Kā jums sokas ar iekļaušanos jaunā kolektīvā? Kādas ir attiecības ar kolēģiem un atmosfēra darba?
1318
