Sveikas!
Augu ģimenē, no kuras tēvs aizgāja jau agrā bērnībā. Nav dienas, kad viņš būtu pilnīgi skaidrā, līdz ar to nav bijusi vēlme pēdējos gadus ar viņu kontaktēties. Bērnībā tikāmies dažas reizes mēnesī, padsmit gadu vecumā reizi pusgadā, gadā. Šobrīd jau trīs gadus neesmu viņu dzīvē redzējusi, šajā laikā vienu reizi runājām pa telefonu, bet sarunas mums nevedās. Laiku pa laikam dzērumā viņš vēl terorizē mammu ar zvaniem, arī man uzraksta pārmetošas, nesaprotamas ziņas, bet tas arī viss.
Pēdējā laikā mani moka vēlme aizbraukt pie viņa ciemos un tāpat vien papļāpāt, iepazīstināt ar draugu, bet nevaru saņemties. Nezinu, iepriekš brīdināt, nebrīdināt. Šķiet, ja pabrīdināšu, piedzersies vēl vairāk. Zinu, ka ilgāk par 10 minūtēm viņa klātbūtnē neizturēšu, viss beigsies ar asarām, rūgtumu.
Jūs manā vietā brauktu ciemos pie cilvēka, kurš noteikti nebūs skaidrā, it sevišķi, ja attiecības nekad nav bijušas tās labākās? Es pat nezinu - viņš gaida mani/negaida. Nevēlos sāpināt arī sevi, redzot kā viņš sevi ir izlaidis. Varbūt kādai no Jums ir līdzīga pieredze?
703
