Čau, septembrī uzsākšu mācības 11. klasē, dzīvoju ciematiņā, kurā baigo izaugsmes iespēju nav, esmu te iesprūdusi, bet nu man kā parastai skolniecei nav tik daudz naudas, lai aizbēgtu no šejienes. Problēma ir tāda, ka man ir tēvs, kurš ļoti bieži dzer, apsaukā mani un mammu un palaiž rokas, kad piedzeras, bet mamma šo visu pacieš un nešķiras no viņa. Visus savus 17 dzīves gadus es redzu tikai nelaimīgas ģimenes piemēru. Ģimenē man atbalsta nav, izrunāties nevar, mums pat ģimenē nav pieņemts izrādīt mīļumu. Kā jau minēju, dzīvoju ciematiņā, kurā baigo izaugsmes iespēju nav, tāpēc arī piepelnīties pa vasaru varu tikai minimāli, bet tēvs katru dienu mani "ēd bez sāls" sakot, ka viņš manā vecumā jau labi pelnīja, bet es 17 gados sēžu uz vecāku kakla, saka, ka es neko savā dzīvē nesasniegšu un pat kad es cenšos uzsākt ko jaunu, tad mani ģimenē nosoda un saka, ka ar to es neko nenopelnīšu. Vienreiz mēģināju pastāstīt par kādu savu problēmu mammai, bet mamma teica "beidz izdomāt, tik jaunā vecumā nevar būt nekādas problēmas, mazāk telefonā vajag sēdēt". Un arī man 4 gadus sāpēja celis, ar katru gadu kļuva arvien sliktāk, ierobežotas kustības bija, klibošana, bet vecāki teica, ka es neesmu pensionāre, lai man būtu kaut kas nopietns, tāpēc pie ārsta nav jāiet, bet beigās izrādījās, ka man celim ir milzīga problēma, kura ir ļoti ievilkta. Esmu tik izmisusi, man ģimenes dēļ zems pašvērtējums, nemīlu sevi, nezinu ko darīt. Esmu tā pieradusi pie atstumtības ģimenē, ka pat baidos iedraudzēties, jo domāju, ka mani atstums, bet vispārīgi esmu ļoti jauks cilvēks
4
