Sveikas. Ko darītu jūs šādā situācijā? Esam ar draugu kopā 3 gadus, esmu Tallinā viņš Rīgā. Katru nedēļu braucu uz Lv, jo strādāju tur. Viņš šo periodu izmanto arī erasmus braucieniem (katru gadu), kāmēr es šeit Tallinā. Esmu izlēmusi (daļēji izlēmusi) mācīties maģistros tālāk. Šī ziņa priekš viņa nav viegla un uztver to ļoooti saasināti. "es jau tev nekad neesmu bijis vajadzīgs," "par mani tu jau nedomā" Lai gan zinu, ja nemācīšos, tad nožēlošu un ceru, ka maģistrā šo skolas dienu būs mazāk. Un varēšu ilgāk būt LV. Manā profesijas izvēlē viņš īsti nekad nav atbalstījis, mēs esam vienā profesijā un viņš saprot kā tas ir un arī zin kāpēc es nevēlos lv mācīties. Tas no manis prasa ļoti daudz, bet iekšēji jūtu, ka man ir jātiecās uz priekšu un viss būs labi un es sasniegšu savus mērķus. Pat ja nesasniegšu es vēlāk nenožēlošu, ka nemācījos. Kad uzdevu jautājumu vai atbalsti mani, jo tas man ir svarīgi, viņš atbildēja "Man nekādu atbalstu nevajaga, kāpēc lai tev vajadzētu." Ar domu, ja tik ļoti vēlētos tu būtu pašpietiekama un neprasītu neko. Okey, varētu būt, ja būtu blakus viņam diendienā viņš runātu savādāk. Sāpe viņam liela. Mani vecāki man nevar palīdzēt, dzīvē nekad nav arī devuši drošību,līdz ar to, jā,man ir svarīgi, lai atbalsta mans draugs, tas var būt vārdiski "Viss būs labi, esmu ar tevi, mēs tiksim galā," bet šeit tā nav. Šeit jau sākas teksti "Tu mani šo visu laiku esi izmantojusi (lai gan es pati strādāju, maksāju rēķinus arī skolu, biļetes) Jā, viņš ir uzdāvinājis man lietas un palīdzējis, kad esmu prasījusi, bet tā no manas puses nav izmantošana. Vai man arī būtu jāpierāda...? Un kā lai pierāda, ja viņš nedzird. Jā, nevar būt divi vienā, es saprotu, es arī saprotu viņu. Viņš šo visu redzu kā izniekotu manu laiku, pārmet ka aktīvi neiesaistos nekur pagaidām, lai gan man vienkārši tam vajaga sagatavoties. Respektīvi, viņš vēlās, lai esmu uz vietas un viss. Vēl viens scenārijs, ka mēģinu mācīties lv (man tiešām negribas) un viņš būs priecīgs un varbūt ar laiku es samierināšos. Viņš ir man svarīgs, tāpēc es izvēlējos braukāt uz lv un strādāt tur, lai mēs būtu tomēr arī kopā. Mācībās man iet labi, bet..., šī profesija ir smaga, emocionāli, bet iekšēji liekas, ka es tieku galā ar šo spriedzi. Liekas, ja mazāk viņam būtu čīkstējusi varbūt vairāk viņš pieņemtu šo faktu. Bet dzīvē nekas nav viegli, būsim reāli. Un viņš arī ir vienīgā persona, kurš tiešām visu zin par to kā jūtos. Nečīkstēt un būt ar partneri, smaidīt un neteikt neko, es varu tā arī bez partnera.
235
