Diemžēl,neesmu uzvarējusi ģenētiskajā loterijā un slimoju ar celiakiju kopā ar pankreatītu. Dēļ šim slimības nepieciešams ievērot mūža diētu,bet es jūtos ļoti vainīga attiecība pret vecākiem un puisi. Puisis visu laiku sūdzas,ka viņa draugi var aiziet uz kafejnīcām kopā ar savām meitenēm,bet ar mani nekur nevar doties,jo es nekur nevaru ēst un visu laiku dzirdu līdzīgus pārmetumus-kā ar mani nekur nevar aiziet/ mājās nav normāla ēdiena utt. Es neteikšu,ka mājās nav normāla ēdiena,es gatavoju visu ko,bet protams bezglutēna…Vienīgais prasu nepirkt glutēnu saturošu pārtiku,jo gribu justies droši…Ar vecākiem ir tas pats.. Vakar bija mammas dzimšanas diena un kamēr visi ēda torti,es sēdēju un skatījos citiem cilvēkiem mutē,bet kad sāku ēst augļus, tētis teica,lai piebremzēju un atstāju arī citiem…Bet ko darīt,ja tas bija vienīgais ko es varēju ēst? Mamma arī visu laiku čīkst,kāpēc citi bērni ir veseli,bet manam bērnam visu laiku ir kādas problēmas…Es vairs nevaru, katru dienu raudu,jo neviens nesaprot,cik apdalīta es jūtos… es arī gribu iet uz kafejnīcām, ēst torti kopā ar ģimeni… Da jeb ko…