Situacija sekojoša. Izšķiros, nu jau 3 mēnešus atpakal. Izskiramies diezgan pēkšņi un negaidīti. Izrunājāmies pavisam minimāli. Iespējams, bija sajūta, ka to nevajag, jo attiecību laika jau mēdzam pārrunāt lietas kas nestrādā, tāpēc lielu jautājumu vai pārsteigumu nav. Nav tā, ka ļoti pārdzīvoju viņa zaudējumu. Bet toties joprojām pārdzīvoju dažas lietas ko vins man pateica un tas mani ietekme, ik pa laikam domāju par to, bet ļoti gribu atlaist to un aizmirst. Es nezinu ka to izdarīt. Tāpēc ienāca prata doma - varbūt uzaicināt viņu izrunāt to kādas bija mūsu attiecibas? Varbūt tad man paliks vieglāk, jo viss būs izteikta un uzzināšu viņa skatu punktu? No otras puses, nav fakts, ka šī saruna būs veiksmīga, tāpēc ir saistīts ar zināmu risku. Ticu, ka šo izlasot varētu nebūtu skaidrība ko man ieteikt. Bet ka ir jums - vai vienmēr šķiroties esat visu kārtīgi izrunajusas? Arī tad ja attiecibas ilga tikai pusgadu? Esmu iestrēgusi pagātne ar to, ka mani ievainoja viņa teiktais. Kas tieši tas bija nevēlos rakstīt, tāpēc diskusija ir tīri par ideju - cik svarigi ir lai attiecībām beidzoties nepaliek neizrunātas lietas? Vai arī labāk censties move on bez sarunas, jo nav garantija, ka tā saruna būs palidzosa? Negribētos arī lai tā saruna kļūtu par pārmesanu viņam, neliels risks ir, jo dusmas ir palikušas. It ka cilvēks vins ir inteliģents un viņam ir maldīgs priekšstats par to, ka šķiramies on good terms. Bet laikam ejot sapratu, ka īsti tā nav.