Kur ir tā robeža, ka vairs nevari ?
Esmu stadijā nu jau vairākus mēnešus, kad ķermenis jūtās noguris. Kad notiek konkrētas darbības izpilde (studijas, darbs, kaut kur obligāti jābūt), es spēju savākties, bet manī nav šīs enerģijas. Sajūta ir tāda, kad notiek enerģijas pieplūdums es cenšos to uzreiz izmantot - eju staigāt, daudz staigāju, pasportoju. Varu arī neko nedarīt, bet jūtos uzlādēta. Bet tādu mirkļu ir ļoti maz. Es varu "izlādēties" pēkšņi. Es nespēju izpildīt darbus studijām. Es ļoti pārspīlēti pārdzīvoju lietas,dzīvoju kaut kādās ilūzijās un cilvēkos,kuros spēju kādreiz klausīties ilgi vairs nespēju. Šobrīd arī veselība šūpojas it visā - migrēna vairāk kā vajaga, ginekoloģiskas problēmas, sāp plauksta(kāds sakars) un ik pa brīdim iesāpās dažādas ķermeņa vietas, kas liekas ļoti jocīgi.
Es dzeru vitamīnu ziņā visu alfabētu. Vienīg dzelzs varētu būt ne īpaši.
Un vēl esmu izvēles priekšā vai mācīties tālāk maģistros. Tas nav Latvijā. Cenas ļoti aug, arī mācību maksa nav liela, bet ir. Kura vēl arī ir jānopelna. Visi saka, tu to vari, turpini, bet sajūtas saka pretējo.