Pirmās attiecības, mīlestiba

Pirmās attiecības bija 19 gados. Toreiz apzināti meklēju, jo jutos vientuļi. Draugu daudz nebija un tās draudzenes, kuras bija - tam bija puiši un tā nu mums komunikācija bija minimāla. Es gribeju piedzīvojumus.
Nekas dižs. Universitates ballē iepazināmies. Džeku vispār nezināju, bet izskata ziņā, manieru likās ok un sāku flirtēt. Viņs uztvēra, aizgājām uz randiņu mēs balles un sagājām drīz vie kopā. Bijām kopā pusgadu.
Viņš ar saviem vecakiem iepazīstināja drīz vien, es ar savejiem nē, jo visu laiku nebija pārliecības, ka mums būs ilgstoši un man ar vecākiem nav tik tuvas attiecības, lai katru attiecību pieredzi stāstīt.
Jau sākumā bija “red flags”, kurus es ignorēju un tāpēc šķīrāmies. Es tā uzskatu. Bijām arī pārāk dažādi raksturā un lai gan centāmies negludumus izrunāt, vienā brīdī sapratu, ka es moku sevi un viņu šādi, jo labi zinu, ka visu mūźu ar cilveku negribetu paavdīt.
Ieteikums arī būtu tāds - jau sakuma domat vai gribi nākotni saistīt ar savu partneri. Ja sākunā ir sajūta, ka nē, tad tā visa mēģiāšana iemīlēt un pieņemt ir teātris. Manuprāt.
Pirmā mīlestība tāpat sāpeja. Principā gandrīz 2 gadus ne ar vienu nerandiņoju pēc tam

Pirmās attiecības uzsāku 16-17gados. Bijām kopā 9 gadi. Dzivojām ļoti saticīgi, īsta love. No vienas puses forši, ka uzzināju kā tas ir, ka tevi patiesi mīl, iemācījos pateikt “es tevi mīlu”. Daudz ko kopā iemācījāmies. Savos 16 viņš bija vīrišķīgs un uzticams. Tagad bieži sanākt satikt vīriešus briedumā, kuri ne tuvu nestāvēja klāt viņa labsirdībai un spējai uzņemties atbildību savos 16.
No otras puses, kad nācās iet katram savu ceļu mana pasaule sabruka. Cilvēks, kurš tev bijis vistuvākais uz pasaules vairs tāds nebija.. sāpīgi. Trauma uz mūžu par to, ka tevi jebkurā brīdī var pamest pat vistuvākais cilvēks.
Bet šobrīd mums ir ļoti, ļoti draudzīgas attiecības. Bijām taču labākie draugi ļoti ilgu laiku. Ir pagājuši gandrīz 10gadi kopš škiršanās. Visu pārdzīvojām, mēģinājām reiz atjaunot attiecības, bet mēs jau esam citi, sapratām, ka nebūs, tāpēc esam draugi. Bet man noteikti dzīve iedalās pirms un pēc..
Par vecākiem - atceros mana mamma pašā sākumā nokomentēja “ko tad man tagad ar katru tavu puisi bus jaiepazīstās”, laikam nedomāja, ka būs nopietni :D Beigās jau abi bijām viens otra gimenēs pieñemti kā savējie. Viña mamma bija mana labākā draudzene, tuvākā sieviete. Joprojām uzturam labas attiecības ar visu gimeni.

17 gados, love ilga 5-6 gadus. Sapazīstināju ar vecākiem (nebija sajūsmā, ja godīgi. Skatoties atpakaļ - saprotu kāpēc). Šķīrāmies, jo pēdējos 2-6 gadus attiecības bija toksiskas un reāli kļuva skaidrs, ka katram sava pasaule un savs ceļš ejams. Nezinu vai sakritība 😒😒😒, mani visur nobloķēja, bet tik un tā uzzināju, ka jau 2 nedēļas vēlāk šam bija jau ciešas attiecības ar citu.
Pēc tam ilgi (9 mēnešus) negribēju citas attiecības. Daļēji ļoti labi sapratu, ka attiecības bija neizdevušās arī manas vainas, kompleksu, u.t.t. dēļ. Tad kādu brīdi gribēju ļoti ļoti kādu atrast, bet kaut kā visi apkārt bija aizņemti.
Tikai brīdī, kad pārvarēju iekšēji bailes, ka palikšu viena pati visu mūžu, un pat sāku izbaudīt bezrūpīgo dzīvi, kad nav ar nevienu jārēķinās - satiku otru lovi.

Necik 💀

Pirmās attiecības bija 17 gadu vecumā. Pirms tam internetā flirtēju un rakstījis ar daudz vīriešiem. Stulbi darīju, bet likās ka visām meitenēm ir puisis tad man arī vajag.
Attiecibas bija 2 gadus. Ar vecākiem iepazīstināju un viņš arī palika pie manis pa nakti vairākas reizes. Atskatoties ļoti cringe un kā jau tīņu mīlestība. Izšķīros jo man jau kādu laiku likās ka nebūs labi un viņš bija mammas dēliņš. Uzreiz saku citas attiecības, kas bija nākamais nepareizais solis.

Pirmās bija labas, pus gadu bijām kopā, mani pameta, laikam dēļ tā ka biju pārāk 'nice guy' vajadzēja būt toksiskākam badboyam (vairāk ignorēt viņu un neizpatikt tik daudz) bija ļoti daudz seksa, nereti 3x dienā nedēļām no vietas. Labi ka neuztaisijām sīko.

Pirmās ilgstošās attiecības bija 16g,2g bijām kopā.
Ar vecākiem bijām iepazīstināti,jo ciemojāmies viens pie otra bieži.
Pašķīrāmies,jo es uzsāku studēt Rīgā,bij grūti uzturēt normālas attiecības,ja reti sanāk tikties un būt kopā.
Pēc tam uzreiz arī satiku nākamo draugu 🙂

Pirmās attiecības bija 16 gadu vecumā. Ilga 2 gadus. Izšķīrāmies, jo viņš bija pabučojies ar citu. 🙄 Toreiz tas bija briesmīgas sirdssāpes. Bijām iepazinušies viens ar otra ģimenēm utt. Atceros, ka mans jaunākais brālis zvanīja ex un teica, ka sados viņam pa muti :D
Vēl pēc gadiem mums tur bija kkads šuri muri, bet attiecības neatjaunojām, jo man tas rūgtums par nodevību vēl kaut kur gruzdeja, un tieši tad arī kaut kas nenopietna līmenī bija sācies ar nu jau manu vīru.
Kopumā tagad pirmās attiecības un pirmo mīlestību tagad atceros tikai ar pozitīvām sajūtām. Paskaitīju un sapratu, ka tas bija pirms 16 gadiem. Sajutos super veca. 😀

Man nevienas attiecības līdz šim nav bijušas dizi veiksmīgas. Pirmās apmeram pusgadu, salīdzinosinvēlu - apmērma 19 gados.
Ar vecākiem neiepazistināju.
Izšķīrāmies, jo sapratu, ka nebūs. Sāpēja attiecības neilgi, jo laikam nebija nemaz īstais. Nezinu, es gribētu kādreiz appreceties, bet tad gribas cilvēku ar kuru labi, nevis pacieus. Pa lielam, ja jau sakuma ir problemas, tad domaju, ka vēlāk nekas neatrisinās. Īpaši, ja tas ir par raksturu. Esam tādi kā esam.

Pirmā mīlestība bija diezgan agri - ja nemaldos, tad 14 gados un attiecības bija divus gadus.
Iepazīstināju ar vecākiem ātri, ciemojāmies viens pie otra. Vasarās dzīvojam ilgāk kopā (bija 40km aiz Rīgas).
Izšķīrāmies tāpēc, ka viņam parādījās cita ar kuru pēc tam neilgi bija atteicībās.
Vēl tagad atceros, cik ļoti man tas salauza sirdi un atstāja iespaidu vēl ilgi, kad jau patiesībā biju nākamajās attiecībās (3 gadu ilgās). Bija sajūta, ka tomēr mums bija lemts palikt kopā un kaut kad dzīvē vēl mūsu ceļi krustosies! 😄
Bet tā bija platoniska mīlestība un mums abiem pirmā, tāpēc varbūt arī viss šķita tik skaisti un uz mūžu.

Nav tā ka meitenes izbeidz attiecības daudz biežāk?
Jo ja man ir regulārs sex, GF ir hot un nečakarē galvu? nav iemesla pārtraukt attiecības.

Pirmās attiecības ilga apmēram pusgadu. Bija man 15 gadi, viņam 16. Tagad atskatoties, tak skaidrs uzreiz bija, ka nekas nopietns nebūs, jo puisis nebija nopietns, pie tam riktīgs mammas dēliņš, kurš neko vairāk par ballītēm nedomāja. Izšķīrāmies (pat neatceros, kas bija pirmais, kurš pateica adios), jo sāka aiz manas muguras tikties ar manu draudzeni. Beigās viņiem arī nekas vairāk nebija. Tikai intriga aiz muguras :D Tagad saprotu, ka puisim noteikti mani vajadzēja tikai seksa dēļ. Zaudēju ar viņu nevainību. Domāju, ka, ja man būs meita, es viņu nelaidīšu ar puišiem tusēt līdz 18. Zinu, ka noteikti tas ir neiespējami, bet gribētos kaut kā to visu ierobežot. Mana mamma ļāva ballēties, tētis arī neko neteica. Eh.. vajadzēja būt viņiem bargākiem :D

Pirmās attiecības bija 17/18 gadu vecumā +- 2 gadi.
Viņš gribēja visu ļoti strauji, dzīvot kopā, precēties… bet es nē. Kad es sāku gribēt to pašu, tad jau viņam tā vēlme bija pārgājusi. Protams, ka man tad tas sanāca sāpīgāk.
Tomēr beigu beigās viss ir labi kā tas ir tagad! Ir laba izglītotība, darbs un brīnišķīgs vīrietis pie sāniem.

Man pirmās attiecības bija 15 gados,kādas jau viņas tajā vecumā var būt(bez seksa),bet pirmā mīlestība 19.Salīdzinoši,ar citiem puišiem,ar kuriem biju tikusies ilgāk,tomēr tas viens paliks sirdī uz mūžiem.Ne tāpēc,ka realitātē viss bija rožaini,bet tāpēc,ka arī es viņam biju pirmā mīlestība un mēs aizvien ik pa laikam viens otram uzrakstam,jo dalām kopīgu fantāziju par to,kāda mīlestība mums tur bija😂Neesam tikušies vairāk kā 10 gadus,esmu precējusies,ar bērniem,viņš tā arī nav spējis izveidot attiecības pēc manis,lai gan ir turīgs,ļoti skaists,gudrs,sportiska.Nu konfekte😅.Drošvien arī tāpēc,ka atceras mani savādāku nekā es biju realitātē.Satikties nevēlos,jo zinu,ka realitātē viņš ir citāds,kādu viņu esmu iztēlojusies,ilgs laiks tomēr pagājis,tāpēc paliekam viens otram fantāzijās,lai tad kad ir grūti,galvā viena smadzeņu šūna atļautu pasapņot,ka tur jau dzīve būtu bijusi lieliska un tur jau mani mīlētu vairāk.Vīrs zina,ka 1/2x gadā sarakstamies,neko neslēpju,lasa ko rakstam jo komunikācija nav seksuāla.Drīzāk 2 cilvēki,kuri viens otru no sirds mīl(ne sievietes/vīrieša mīlestība.Nu jau drīzāk dvēseles radniecība) vēlas,lai otrs ir laimīgs,kad ir sāpīgi-izkratam sirdi viens otram.Mums ar vīru ir ļoti sarežģītas attiecības.Nekrāpjam viens otru,cīnamies,bet drīzāk esam nelaimīgi,nekā laimīgi kopā,bet mazi bērni,vēl kaut ko muļķīgi ceram,ka kad paaugsies,atgriezīsies cieņa,iekāre un mīlestība.Tad nu viņš gremdējas porņukos,lai gan es seksuāli esmu ļoti brīva,uzskatu,ka seksīga.Es sāpes par faktu,ka mājās neesmu sieviete-atbildot vecai mīlai.Krāpšana nevienam nav,bet aiii...cik ļoti gribējās ticēt,ka mums jau būs mūžīga pasaka.😅Tā ka tās pirmās mīlestības bieži vairāk ir mūsu pašu notikumu un sajūtu interpretējums,kurš dod patvērumu brīžos,kad liekas,ka mani jau neviens neciena un nemīl.😅

*ar puisi ģimeni neiepazīstināju.Vienīgais kurš ir bijis pie manas ģimenes ir vīrs,kurš iepazinās tikai pirms kāzu datums jau bija norumāts
*izšķīros ar pirmo mīlestību,jo bijām jauni,nestabili.Bija jāstudē,jāmācās un nedomāju,ka šis cilvēks man tik ilgi turēsies galvā.Biju meitene,kurai skrien pakaļ bars,ar visiem flirtē,bet nu esmu nelaimīgi precējusies.Karma😂🥲
*bijām kopā tikai gadu,bet salipuši kā divas lapas kopā.

Pirmās attiecības bija 20 gadu vecumā, bijām kopā kādus 4 gadus. Maniem vecākiem viņš nepatika un to arī atklāti teica. Viss bija labi līdz brīdim, kad viņš bija pārgulējis ar vienu manu labu draudzeni kaut kādā kārtējā draugu ballītē. Un es to uzzināju pēc kādām 2 nedēļām tikai no viņa paša, teica, ka tas notika dzērumā,nemaz nenožēlojot. Es biju sagrauta, izšķīros un aizgāju prom. Par abiem neko līdz šim brīdim nezinu, jo nekontaktējos ar viņiem un dzīvoju citā pilsētā.
Tagad tik sapratu, ka tā tam vajadzēja notikt, man mācība uz visu mūžu.

Vispār kopumā es laikam ieteiktu nesteigties ar seksu. Ar pirmo mīlestību man sekss bija pēc mēneša attiecībās kaur kur. Tas bija mans pirmais sekss. Es nebiju tam gatava(bet sāpju zina nebija tik traki :D). Nebiju gatava emocionali, nebija pārliecība, ka bus istais, bet vins uz to vilka - uz pargulēšanu un man bija bail, ka ja neiedosu aizies no manis. Stulba doma, zinu... un tad kad pārgulējām, pasai emocionali neforsi bija, negribejas pamest, jo nu kā, es tacu jutisos slikti, ka džekam atdevos un drīzvien izšķiros. Kopuma uzskatu, ka sekss nedaudz notušē domas no problēmām un “red flags” vairak tadi neskiet, attiecibas tiek paildzinatas, pat ja tam nav potencials. Ar pirmajam attieicibam man ta bija. Dzeks mani nerespekteja, nebija nekads nopietnais un bija ar diez ga vecmodīgiem uzskatiem - sievietei jagatavo est, jamazga drebes, jāgludina un jarupejas un jau tad zinaju, ka nu nebus mums nekas, man sis nav pieņemami, bet dzīvoju iluzija, ka sanaks, ka vins mainisies, jo tomer pirmas attieicbas un negribejas tik atri izbeigt. Bet pec pargulesanas ta nerespektessna bija lielaka un nekas nemainījās.
Nākamās attieciba a izveidoju ar labu draugu. Un sekss mums bija pec 4 menesiem esot kopa. Nebiaj ari nekada spiediena no viņa attieciba uz to. Tie 4 menesi bija, lai es saprastu, ka jā, es jutos laimiga. Man nav jāraud dzeka del, dzeks mani respektē, es jutos labi sr so cilveku. Tagad sis attiecibas turpinās, esam kopa vairak ka gadu.

Bet taja pat laika zinu cilvēkus, kuriem pirmā mīlestība ir mūžīga. Man tuvai draudzenei pirmais džeks parādījās 16 gados(turklāt 9 gadus vecāks, kas nepatika viņss muterei :D), bet beigas jau pieņēma un tad pagājušaja vasara apprecējās

4 mēnešus gaidīt sex : o ko jūs darijāt divatā visu to laiku, man tāds jautājums? Bijā attiecībās, bet nedzīvojāt kopā? Vai gulējāt atsevišķi? Tu gultā, viņš uz dìvāna (4 mēneši)

Pirmās attiecības bija 19 gados. Toreiz apzināti meklēju, jo jutos vientuļi. Draugu daudz nebija un tās draudzenes, kuras bija - tam bija puiši un tā nu mums komunikācija bija minimāla. Es gribeju piedzīvojumus.
Nekas dižs. Universitates ballē iepazināmies. Džeku vispār nezināju, bet izskata ziņā, manieru likās ok un sāku flirtēt. Viņs uztvēra, aizgājām uz randiņu mēs balles un sagājām drīz vie kopā. Bijām kopā pusgadu.
Viņš ar saviem vecakiem iepazīstināja drīz vien, es ar savejiem nē, jo visu laiku nebija pārliecības, ka mums būs ilgstoši un man ar vecākiem nav tik tuvas attiecības, lai katru attiecību pieredzi stāstīt.
Jau sākumā bija “red flags”, kurus es ignorēju un tāpēc šķīrāmies. Es tā uzskatu. Bijām arī pārāk dažādi raksturā un lai gan centāmies negludumus izrunāt, vienā brīdī sapratu, ka es moku sevi un viņu šādi, jo labi zinu, ka visu mūźu ar cilveku negribetu paavdīt.

Gandrīz identisks stāsts, vienīgi attiecības bija nedaudz ilgākas un to iemesls no manas puses nebija vientulība, bet tāda kā vēlme iegūt attiecību un kopdzīves pieredzi, lai saprastu, kas man patīk/der un kas ne. Jūtu nebija vispār, tādēļ ar vecākiem arī nebija doma iepazīstināt, viņš gan jau no otrā randiņa sāka pie vecākiem vest.