Pārdomas.

Hej!
Man gribētos domāt, ka es neesmu viens, bet kaut kā iekšēji ir sajūta, ka tomēr esmu viens (..) vai vienkārši kaut kur sevī apmaldījies. Es nezinu, kas man te sanāks, bet sēžu pie Daugavas krastiem un prātoju. Gribās kaut kā mazliet izlikt sevi, savu sirdi un varbūt ieklausīties kādā padomā, ieteikumā vai varbūt skarbā, bet patiesā viedoklī. Laikam jau tādēļ es šeit piereģistrējos un izlēmu izstāstīt nelielu stāstu. Esmu cilvēks, kas daudz tur sevī iekšā, noslēgts, varbūt arī nedaudz noslēpumains un tomēr cenšos būt tiešs, patiess un varbūt brīžiem ass, bet ne tādēļ, ka gribētos būt sliktajam, bet gan tāpēc, ka gribu būt ar savu personību. Šobrīd liekas, ka esmu kaut kur apmaldījies sevī, ka prātoju, ko man darīt? Kur man iet? Ko iesākt? Kas notiek? Manī iekšā tik daudz domu šaustās, ka ir naktis, ka es vienkārši nespēju iemigt. Dzīvoju šajā pasaulē jau vairāk kā 10 tūkstošu dienu (..) un es liekas, ka dažreiz atrodos ne tajā vietā, ne tajā laikā. Jo šķiet viss tik nepareizi, ka.. Es nezinu kā pateikt, bet ir sajūta, ka šis nav mans īstais laiks, kurā atrasties. Bet es negribu nevienu nosodīt, ne sevi, ne Dievu, šī ir dzīve un jābūt pateicīgam tajā par visu. Jo dzīvojam jau vienreiz, dzīvojam savu sapni, savu realitāti, dzīvojam, lai piepildītu savus tukšumus. Runājot par tukšumiem, man godīgi sakot, tad ir lieli tukšumi sirdī. Liekas, ka lai cik tu labs būtu, cik jauks, labsirdīgs, pretī nākošs.. Tas viss nevienu neinteresē. Jūs meitenes meklējat sliktos puišus? Kāpēc? Kas viņos ir tāds? Es gribu ģimeni, bērnus, gribu dzīvi ar vērtībām, ar iekšēju sajūtu, ka nekas ko mēs darām nav velti darīts šajā pasaulē. Man nav aiz kalniem 30 gadi, bet man nekad nav bījušas attiecības. Jā, reiz bija 3 simpātijas, bet katra ar kaut ko salauza manu sirdi. Atdzīstu, ka vaina bija arī manī.. Precīzāk sakot iemīlējos cilvēkos, kuras mīlēja kādu citu un es vienkārši pa vidu iejaucos. Es bieži jūtos lieks, jūtos atstumts, man pat liekas, ka mana ģimene mani nesaprot, neatbalsta un nav pretī nākoša. Man nav arī draugu, es nezinu vai par to priecāties, skumt? Tie cilvēki, kas ir man apkārt, man liekas viņi tik daudz tēlo, tik daudz samākslo sevi, ka viņi nav tādi kādi ir patiesībā. Vai tiešām mums visiem ir maskas, ka mēs katra cilvēka priekšā uzliekam kādu no tām un izliekamies par tiem, kas patiesībā neesam? Es gribu pret visiem būt tāds kāds esmu, neatkarīgi vai mani pieņem, nepieņem, bet es zinu, ka tas kas mani pieņems, tas pieņems mani tādu kāds es esmu. Neesmu ideāls, nekad neesmu tiecies tāds būt, kaut iekšēji esmu pedantisks, cenšos darīt visu pēc iespējas labāk, bet tāpat ir sajūta, ka viss ir par maz. Es zinu, ka man ir mazliet depresija, es zinu, ka manī ir iekšēja motivācijas problēma. Esmu domājis, ka varētu šogad (vai vēlākais nākamgad) pamainīt jaunu vidi, darbus, iegūt jaunus cilvēkus, paziņas vai kontaktus. Jā, es apzinos, ka man to visu vajag, bet dažreiz liekas, ka esi viens un sev iespert pa pakaļu, lai sāktu virzīties uz priekšu ir smagi. Esmu jauns, vismaz tā gribētos domāt, bet dažreiz ir sajūta, ka man ir trīsreiz vairāk gadu un.. Es nezinu, negribu būt nosodīts vai nesaprasts, bet šī ir anonīma vietne, tāpēc man ir vienalga ko kāds teiks vai nē. Kā pirmīt teicu, es gribu izpatikt tik tiem, kas mani pieņems tādu kāds esmu. Šī varbūt ir neliela mana publiskā grēksūdze, bet tā laikam ir tik tāpēc, ka man nav diži draugu uz kuriem varētu paļauties. Nav cilvēku, kas mani uzklausītu, iedvesmotu. Gribu vairāk dzīvot, ne vienkārši eksistēt, jo liekas, ka ja tu tikai eksistē, tad tu dzīvi neizdzīvo uz pilnu klapi. Es vēlos vairāk tvert mirkļus. Es vēlos sev ģimeni radīt ar mīlestību un iemīlēt skaistāko cilvēku pasaulē. Es gribu iemest pāris pudeles šajā Daugavā ar zīmītēm iekšā, lai cilvēki neskumst, ka ja šodien ir tev skumji, tad.. Der atcerēties, ka pēc šodienas seko rītdiena. Man iekšēji ir liela motivācija, degsme, bet šobrīd es maldos ar savām emocijām kaut kur un nezin kur, pagaidām. Gribētos šogad ko dūllu izdarīt, vienalga izlekt ar gumiju vai aiziet nūdistu pludmalē pierādīt sev to, ka man vienalga ko kāds domās. Ir man savi iekšēji un ārējie kompleksi, mazliet mīlestības trūkums, es nenoliedzu to. Es apbrīnošu tos cilvēkus, kas izlasīs šo visu garo tekstu līdz galam. Es apbrīnoju arī tās mātes, kuras savus bērnus ir izaudzinājušas vienas, jo cik redzu, tad apkārt ir daudz ''vīriešu'', kas nemāk novērtēt ģimeni kā kādu vērtību. Esmu pa dzīvi bijis vairāk vērotājs, esmu redzējis, dzirdējis daudz ko. Man ir ieteikuši cilvēki rakstīt grāmatas (domājams, ka tev šo visu lasot ar tāda doma iešāvās), jo kā redziet, tad man patīk izteikties, es to māku un es par saviem vārdiem nekaunos. Es gribu domāt, ka esmu labs cilvēks, kuram ir plaša sirds, kurš var dod mīlestību, tikai kāpēc es pretī neko nesaņemu? Es ticu, ka labas lietas darot labais atnāks pretī, bet dažreiz.. Dažreiz liekas, ka mani kāds soda un es neko pretī nedabūšu, jo tāds ir mans liktenis. Kaut iekšēji sevi mierinu, ka ar laiku man atnāks viss vislabākais kas vien var būt. Man būs super darbs, kuru mīlēšu dienu no dienas ejot uz to. Man būs vislabākā sieva pasaulē, bērni un mēs būsim laimīgi. Nevēlos asociēties ar cilvēku, kurš čīkst vai ir nožēlojams. Jo ne velti ir tāds teiciens, ka jūs ziniet manu vārdu, bet ne manu stāstu. Šeit ir līdzīgi. Varētu vēl un vēl rakstīt, bet varbūt pietiks. Dzīvē notiek kā tam ir jābūt, lai cik grūti tajā būtu, bet der atcerēties, ka labākas dienas arī sekos. Ar šo visu gardarbu, kuru varbūt ir pagrūti lasīt, jo atstarpes centos speciāli neveidot, es gribēju pateikt tik vienu. Nepazaudējiet sevi! Esiet tie, kas esiet un cieniet citus. Dzīve nav rožaina, bet dzīve ir skaista. Šis viss ir varbūt vairāk atgādinājums man, lai nenokaru degunu un kādam liktu aizdomāties. Eh, lai nu kā, es gribu iedvesmot kādu, ļaut nepadoties un ticēt sev, saviem sapņiem. Lai kādā sūda bedrē mēs kādreiz kāds iekristu, der atcerēties, ka katrai mākoņa maliņai ir arī saule, kas iespīd un liek mums justies labāk. Lai gan es vēlētos no visiem pazust, kaut vai uz mēnesi, diviem vai vairāk, bet es gribu tik redzēt to, vai es kādam pietrūkšu? Jo dažreiz esmu domājis par nāvi un to vai kāds manās bērēs ieradīsies, raudās, skums? Ok, negribu šo visu noslēgt uz skumjas nots, tāpēc, lai mums visiem izdodas atrast gan sevi, gan cilvēku, kurš būs ar jums. Nevelciet fake maskas virsū, esiet tādi kādi esiet. Par šo forumu uzzināju pavisam nejauši un tāpēc gribēju tāpat spontāni ņemt un uzrakstīt kaut ko no sevis, savas dzīves..
Beigas.