Sveikas!
Ir cilvēki, kuri kritiku uztver kā motivāciju censties vairāk un paveikt darbu labāk, bet ir citi, kuri to uztver sāpīgi. Esmu otrs variants.
Šobrīd rakstu noslēguma darbu studijās, regulāri sazinos ar darba vadītāju, lai dzirdētu ieteikumus. Protams, saprotu, ka darba vadītājs tam arī ir domāts, lai ieteiktu un palīdzētu tikt galā. Saņēmu darbu ar komentāriem, kur bija kritizētas kļūdas, dažādi ieteikumi un komentāri, dažviet arī diezgan skarbi, kā arī novērtēts, ka darbā ir problēmas ar zinātnisko pusi. Laikam neprotu uztvert kritiku, jo uzreiz ir sajūta, ka esmu slikts speciālists, muļķīgi izskatos darba vadītājas acīs, jo studiju laikā sevi parādīju kā spējīgu un apņēmīgu cilvēku, ko citi arī ir atzinuši, bet darbā pieļāvu dumjas kļūdas. Protams, atzīstu, ka bija brīži, kad nebija motivācijas rakstīt, tāpēc dažviet darbs bija baltiem diegiem šūts, bet kopumā esmu ieguldījusi pūles. Ja citus kritika motivē censties, tad man krītas pašvērtējums, gribas ielīst stūrī un nelīst laukā.
Protams, centīšos maksimāli visu izlabot, bet pagaidām savākšu sava pašvērtējuma paliekas, iedzeršu baldriānus un centīšos aizdzīt melnās domas. :D
Ko vēlos no jums? Vajadzēja izkratīt sirdi, kā arī vēlos dzirdēt jūsu pieredzi, mierinošus stāstus un to, kā jūs attiecaties pret kritiku. :)
1318
