Kontrolējoša māte

Vai mamma Tevi vēl uztur?
Ja neesi no viņas atkarīga finansiāli, tad ignorē. Necel telefonu, aizsūti SMS, ka vēlāk piesvanisi, šobrīd esi aizņemta. Ja tomēr vēl esi finansiāli atkarīga, tad maini to.

Necel telefonu un kādu laiku ar māti nekontaktējies, lai saprot, ka pieaugušu cilvēku kontrolēt nav normāli. Ja tā nevari, tad informācijas diēta - uz jautājumiem atbildi, cik lakoniski iespējams. Piem, uz jautājumu "kur esi?" atbilde var būt "mājās" vai "darbā" vai "ciemos", utt. neko sīkāk nepaskaidrojot. Ar laiku pieradīs.

Pirmkārt, no mammas ir jābūt pilnīgi fiziski, materiāli un visādi neatkarīgai. Katra šāda atkarība rada iespēju manipulēt un tev justies vainīgai. Padomā, vai viss šajā ziņā ir sakārtots.
Otrkārt, tā arī ir jāpasaka, skaidri acīs, ka zini, esmu pilngadīga, dzīvoju, uzturu sevi pati un šobrīd mēs viena pret otru izturēsimies kā pieauguši cilvēki vai arī mūsu komunikācija beigsies. Un viss.
Ir bijis, jā un ja to nepārcērt laicīgi, tad varēs arī 40 gados mammītei atskaitīties.
Protams, ar pirmo reizi mātei nepieleks, bet vnk - ja viņa ieslēdz kontroli, tu pārtrauc komunikāciju. Ar desimto reizi sapratīs. Pieagušam cilvēkam nav jātaisnojas vai dzer tēju ar draudzeni vai vīnu ar draugu, punkts.

Man ir tieši šāda māte un ir jānoliek pie vietas diezgan asi un ik pa laikam tik un tā ir jāatkārto izietais materiāls, pretējā gadījumā, tiks kontrolēts ne tikai ko dari, bet arī pavēles formā ietiekts kā dzīvot, ar ko dzīvot, kā audzināt bērnus un tā tālāk, protams, ar mērķi "es tikai gribu" kā labāk, tāds cilvēka tips.

Man bija līdzīga situācija kā tev līdz kādiem 23 gadiem. Katru dienu zvanīja,citreiz pat vairākas reizes,kontrolējas visu kas iespējams. Kad aizbraucu ciemos,izložņāja manas somas,tā kā biju vēl daklarējusies pie viņas,ja kāda vēstule atnāca,tad uzreiz atplēsa vaļā.
Biju jau tik tālu novesta,ka tad,kad viņa man zvanīja es uzvilkos un ļoti nelaipni atbildēju. Tad vienā reizē uzkliedza,ko var katru dienu zvanīt. Apvainojās,kādas 2as nedēļas nezvanīt,tad raudādama zvanīja teica,ka laikam man māte nav vajadzīga. Pateicu,ka man ir apnikusi viņas kontrole. Tad protams pārmetumi sekoja,ka tad,kad audzināja,tad visu sevi atdeva utt. Kontrole ir beigusies,bet attiecības ar mammu nav par gramu uzlabojušās,un lai cik skarbi nebūtu,man pat pie viņas ciemos negribas braukt

Uzsēdini uz informācijas diētas. Nesaki un nestāsti vairāk, kā nepieciešams.
Svarīgākais ir diemžēl pieņemt situāciju tādu, kāda tā ir, nevis cerēt, ka ar izrunāšanos vai ko citu tu izmainīsi viņas izturēšanos. Tāpēc fokusējies uz sevi - saproti, ko tu gribi no šīm sarunām un attiecībām ar mammu un sāc nospraust robežas. Angliski var daudz pameklēt info par how to set boundaries with parents un how to deal with emotionally immature / controlling parents.
Protams, runāt ir vieglāk nekā darīt, bet kaut kur jau jāsāk 😁
Robežu nospraušana sākumā var izklausīties apmēram šādi:
"Man tuvākajās dienās daudz ieplanots/nebūšu mājas. Es tev piezvanīšu tad un tad." vai "es tagad nevaru runāt, es tev piezvanīšu rit/parit/vēlāk" šādi tu konkrēti pasaki, kad tu gribi/vari komunicēt. Vai arī "es saprotu, ka tu par mani uztraucies un rūpējies, un es zinu, ka es varu vērsties pie tevis pēc padoma, bet šobrīd šajā jautājumā/situācija es pati tieku galā". Protams, var gadīties, ka mamma to ignorē un sāk dusmoties, bet visticamāk viņa tāpat atradis kaut ko, par ko dusmoties - šādi vismaz tam ir kaut kāda jēga / rezultāts.
Vel ir tāda opcija, ko sauc par "grayrocking" jeb pelēkā akmens metode, par ko internetā var daudz atrast piemērus. Idejiski - padari sevi un savu dzīvi par ļoti neinteresantu mammas acīs.kad jautā, kur biji, ko darīji, ar ko biji utt., atbildi īsi un izvairīgi - atpūtos / pāris draugiem / vairs neatceros / nu jā, varbūt.
Protams, ka jau teicu, viegli runāt, bet grūti pašam īstenot (es pati šo vēl cenšos apgūt). Vienā brīdī vienkārši sapratu, ka es nevaru būt vairs kaut kāds emocionālais boksa maiss un jāsāk rūpēties par sevi. Visgrūtāk bija pieņemt to, ka man attiecības ar to cilvēku nebūs tādas, kādas es gribētu, bet tā saprašana vismaz lika man padomāt par to, kādas attiecības es gribu un ko es pati no šīs komunikācijas gribu / varu iegūt. Tā teikt, jānoliek sevi sev pirmajā vietā pat, ja tas nozīmē neērtas sarunas un situācijas.

Vienkārši skaidri un gaiši pateiktu ka man ir 23 gadi un esmu pieaugušas. Nevienam citam izņemot mani nav jāzin kur es esmu un jāatskaitās.
Ja kaut ko pārmet neklausies un nomet klausuli.
Šādiem cilvēkiem arī romantiskās attiecības esot ļoti sagādā baudu tas ka tu tasinojies, jo tad viņi jūtas pārāki, gudrāki , tā it kā viņi visu zinātu un ir pieķēruši tevi darot ko sliktu.
Nebaidies pateikt skarbu vārdu, jo tas ka viņa tevi izaudzināja nedod tiesības terorizēt un neuzliek pienākumu pakārtots visu dzīvi viņas vēlmēm.

Tev jācenšās novilkt robežas,kas ir ok,kas nav.
Tu dzīvo prom no vecākiem,esi pilngadīga un tā nevar līst tavā dzīvē,pat mamma.
Īsumā,tik cik tu ļausi,tik arī viņa darīs.
Nav jāstrīdās un jāatgrūž pavisam mamma,bet jāparāda un jāpasaka,ka tu vairs neesi bērns un vari dzīvot kā vēlies tu pati,tu esi noteicēja par savu dzīvi.

Neņem ļaunā, bet palasot davas diskusijas, jāsecina, ka tu esi viena staigājoša problēma :D

Es pārcēlos uz citu valsti, lai būtu tālāk no mātes, tā kā saprotu kā tu jūties 😂
Ko tev ieteikt? Pārvācies uz citu valsti, ja tik traki. Only way out. 😂 Un tas strādā! Telefonu neceļu, īsziņas izlasu un varbūt atbildu sev ērtā laikā, dzīvoju savu dzīvi un ļauju viņai dzīvot savu.

P. S. Tikai tāpēc, ka māte ir tavas "asinis", nenozīmē ka tev ir jādzīvo pēc viņas principiem un likumiem.

Nedomāju, ka diskusijas autore ir staigājoša problēma, jo arī palasot citas viņas diskusijas šķiet, ka šī varētu būt viena no problēmas saknēm. Varbūt tieši problēmas attiecībās ar māti un mūžīgā kontrolēšana var cilvēku padarīt nepārliecinātu par saviem spēkiem un kautrīgu attiecībās ar citiem, tostarp pretējo dzimumu. Arī manai mammai piemīt šādas tādas kontrolējošas iezīmes, tāpēc uzskatu, ka ar mammām ir līdzīgi kā ar valsts noslēpumu - "need to know policy", mazāk vajag stāstīt un vairāk paklusēt. Pieļauju, ka autore arī ir vienīgais bērns ģimenē, tādēļ arī var būt šāda pastiprināta uzmanība no mātes puses.

Ieteikumi laikam ir atkarīgi no cilvēka un kāda saikne ir ar māti. Ir cilvēki, kuriem nav tik spēcīga emocionāla piesaiste vecākiem var tā nogriezt ar nazi un aiziet, bet grūtāk ir tiem, kuriem tā piesaiste ir spēcīgāka. Bieži vien tas pat nav atkarīgs no savstarpējām attiecībām, bet gan no tās personas, kura tiek kontrolēta - šajā gadījumā Tevis. Dažreiz jau prasās tas vecāku padoms, tikšanās vai vienkārša aprunāšanās pa telefonu. Bet tas ir individuāli. Sākumā varbūt mēģini pieradināt pie tā, ka mātei nevajadzētu zvanīt jebkurā laikā un triggerot, bet varbūt kādā noteiktā dienas laikā sazvanīties. Pilnīgi noteikti ne jautāt lai atsūti bildi kur atrodies, jo tas reāli izklausās pēc kaut kāda greizsirdīga boifrenda

Diemžēl saprotu sāpi, jo līdz 18’gadiem tiku uzmanīta - kadi ir draugi, ar ko tiekos, cikos būsi mājās. Pat kad gribēju pie draudzenes palikt, sekoja frāze “tev savu māju nav?”. Nu sviests vienvārdsakot. Soma arī ik pa laikam tika pārbaudīta ar frāzi - ja nav ko slept, paradi
Tagad dzīvoju ar draugu, jau gadu, attiecība ar mati nedaudz uzlabojās, lai gan nesen bija incidents, kad man no kabatas izvēlas cigarešu paciņa un tad dabūju morāli, ka man nav kauna un es nezinu ko daru, veselību bojāju un ka meitenem nepiestāv smēkēt. Visa visuma piekrītu, bet es nesmēķēju katru dienu. Man tā paciņa ir uz menesi. Cenšos atmest, jo pasāku stresa vadīta... bet nu jā... tapat kad mate atnak ciemos, piesienas, ka tur putekļi, tur bardaks un vēl sazin kas. Lai gan dzīvoju atseviški. Tāpēc sapraru, ka izbēgt no ta nevaru, bwt vismaz tagad māte nezvana katru dienu...
ITuribu

Man liekas jocīgi, ka tu jau sarunas startā melo par vienkāršām lietām, kā - ko dari,kur esi.

Daudz labu padomu te! Bet varbūt arī atbildi, saki, kur esi/ko dari, bet liec viņai skaidri saprast, ka viņai gar to nav nekādas daļas. Jā, esmu pie draudzenes, nu un? Telefonsarunā pasaki, "paldies, ka painteresējies, lai jauks vakars, man jāiet!" Jo vairāk slēpsies, melosi, jo vairāk problēmu. Dienas beigās, viņai vispār nu nekādas teikšanas. Iesaki varbūt kādu hobiju, lai ir kur enerğiju likt.

Māte ir un paliek māte vai bērnam ir 10 vai 40, kā arī uztrauksies par viņu jebkurā vecumā. Es neatbalstu to, ka daži iesaka vispār ignorēt uz divām nedēļām, jo varbūt viņai kas noticis un zvana pēc palīdzības. Neesmu arī par to, ka neciena kaut kādas robežas, piemēram, liek fotogrāfēt apkārtni, jo tas arī ir par traku. Bet, ja autore mātei visu laiku melo, tad tāda rīcība neizbrīna. Grūti ieteikt, kā to risināt, bet ticu, ka nav viegli sakārtot attiecības ar māti ieturot to robežu, ka sazinies un stāsti par sevi, t.sk. uzklausi viņu, bet neļauj viņai valdīt par savu dzīvi.

Kamēr tu uzvedīsies kā bērns, viņa pret tevi izturēsies kā pret bērnu.
Vispār šeit izklausās, ka prasās pēc psihoterapeita. Tev nav savu personīgo robežu.

Agrāk bija līdzīgi, tikai mana māte sevi uzskatīja par vislabāko, gudrāko un pareizāko, kas nu nepavisam nav taisnība (nenomētājiet mani ar akmeņiem, mana māte izvēlējās mani iemainīt pret vīriešiem un alkoholu, garāk neizplūdīšu). Agrāk, kad man bija savi 18, pat vēl 25, ar viņu sazinājos, atbildēju uz jautājumiem, viņa zināja daudz. Tomēr, bija lūzuma brīdis citu dzīves lietu un nelietu dēļ, kad sāku staigāt pie psihologa. Zini-labākais, ko esmu darījusi savā labā. Pēc gadu ilga psihologa atbalsta pārtraucu šo neveselīgo saikni un-man kļuva daudz vieglāk elpot. Šobrīd ir tā-viņa man zvana kādu reizi, divas reizes mēnesī. Manas atbildes ir īsas-dzīvoju, strādāju, viss kārtībā. Varbūt citām šķiet nežēlīgi, bet man tas ir tik daudz vieglāk, patīkamāk, jo nav šīs kontroles un galu galā-es dzīvoju savu dzīvi, nevis viņa. Viņa savas izvēles izdarīja un ja reiz nav uzticības-tad nav. Ja Tev ir vieglāk dzīvot, būt un jūties laimīgāka ar mazāku kontaktu ar māti, tad nebojā savu ikdienu ar ko negatīvu. Padod kādu reizi viņai ziņu, ka viss kārtībā-un dzīvo savu dzīvi. Ir meitenes, kam ir tiešām foršas mammas un ar kurām ir interesanti komunicēt, bet ja Tev nav-tad nav. Ja vēlies-uzraksti PM, pastāstīšu sīkāk par savu pieredzi. :) Un turies!

Man vienmēr bija viena atbilde - kas tev par daļu? (kur esmu, ko daru utt).
Pēc gada apnika.