Negribu ciemiņus/tikties/socializēties

Kāpēc spiest sevi darīt to ko nevēlies šajā dzīves posmā?
Ja jūties labi bez liekiem cilvēkiem klātbūtnē, lai tad tā arī paliek.

Priecājies ,ka neviens neplijas tev virsu!

Kāpēc gribi sevi piespiest gribēt? Es arī neesmu sociāls cilvēks, netiekos lai parunātos runāšanas pēc. Man apkārt ir man tuvie cilvēki ar tiem man pietiek un lielāku pulku negribas pulcēt. Vispār nepārdzīvoju vai nedomāju ka neesmu riktīga. Jūtos ļoti labi un dzīvoju kā ērtāk tā jau gadiem. Kad gribēsies socializēties, ja gribēsies, tad to darīšu un iesaku tev darīt tā pat. :)

Godīgi sakot, jo vairāk es iepazīstu cilvēku īsto dabu, un paklausos viņu gudrības, jo mazāk man arī gribas pulcēties un satikties.
It sevišķi publiskās vietās. Biju vienā pasākumā. Viena sieviete ar bērnu ratos bija priekšā. Bērns izdzēra kolas bundžu un nomēta zemē, un citi papīri riņķī, sieviete nemaz nepacēla un aizgāja tālāk. Un mans mērs bija pilns.

Dola @ 05.04.2022 13:18

Kāpēc gribi sevi piespiest gribēt? Es arī neesmu sociāls cilvēks, netiekos lai parunātos runāšanas pēc. Man apkārt ir man tuvie cilvēki ar tiem man pietiek un lielāku pulku negribas pulcēt. Vispār nepārdzīvoju vai nedomāju ka neesmu riktīga. Jūtos ļoti labi un dzīvoju kā ērtāk tā jau gadiem. Kad gribēsies socializēties, ja gribēsies, tad to darīšu un iesaku tev darīt tā pat. :)

Pilnīgi piekrītu!
Man ir tāpat un varu teikt, ka esmu daudz reiz laimīgāka dzīvojot pēc tāda modeļa nekā agrāk, kad spiedu sevi tikties ar visiem, jo tā “vajag un tas ir normāli”.
Plusā tam, ar laiku sāk atsijāties daudzi “draugi-paziņas”, bet patiesie un tuvie draugi paliek.

Mezavavere @ 05.04.2022 13:12

Priecājies ,ka neviens neplijas tev virsu!

Tur tā lieta, ka plijās. Ne paši tuvākie cilvēki, bet kautkādi pusdraugi, paziņas, kas grib uzturēt attiecības.

tete @ 05.04.2022 14:07

Tur tā lieta, ka plijās. Ne paši tuvākie cilvēki, bet kautkādi pusdraugi, paziņas, kas grib uzturēt attiecības.

dazreiz labak but bez “draugiem”neka ar. Lielaka dala cilveku ir divkoši!⚓

Tas nekas, es arī ar Tevi negribu tikties, viss kārtībā 😑

Man ir identiski, vienmēr mocības, kad jābrauc pie kāda ciemoties. Luste pašai satikties ar cilvēkiem uznāk labi, ja pāris x gadā. Pārējās reizes ir piespiedu kārtā, lai būtu pieklājīgi.😄

Man ir pilnīgi tāpat. Ikdienas dzīve man ir ar otru pusi un vasarā pievienosies mazais. Esmu laimīga attiecībās.
Man ir viena super laba draudzene ar kuru satiekos reizi mēnesī vai divos. Ir tādas ar ko sazinos soc.tīklos, ik pa laikam.
Nav man problēmu aiziet līdzi uz kādu pasēdēšanu otrai pusei, bet nav arī tā, ka es tur būšu social life centrā.
Es pat domāju, ka es negribēšanu meklēt vai pievienoties rajonā jaunajām mātēm iet kopā staigāties. Man pastaigas ir galvas izvēdināšana nevis sūdzēšanās par vīru vai simts citām lietām.
Mājās vēl ie divi kaķi, tā ka labāk ar tiem pačubinos arī 😂

Es arī esmu antisociāla,man pilnībā apmierina laiku pavadīt kopā ar draugu. Labi,vēl labprāt pavadu laiku ar draugu pārīti,bet citreiz pat ar tiem negribas tikties. Ar draudzenēm arī sarakstot tikai sociālajos portālos,bet nu reizi pusgadā sarunājam satikties.

Pilnīgi normāli. Socializējos ar savu ģimeni un kolēģiem (ar tiem gan tikai darba jautājumos). Nejūtu nepieciešamību, es nevaru īsi izskaidrot kāpēc, ir daudzi faktori, bet citu cilvēku savā dzīvē man šobrīd neprasās nemaz. Nevēlēties čupoties ir pilnīgi normāla parādība, mums katram ir sava nepieciešamība pēc socializācijas - citiem lielāka, citiem mazāka.

Man šitā ir 100%.
Man partneris ir riktīgi sociāls cilvēks, bet es ne, un brīžiem pat besī, ka man kaut kur jāiet līdzi satikt kaut kādus draugus, atkal but barā, kaut kas jārunā. Es labāk, ja varu, palieku mājās un ļauju viņam iet vienam. Un ir tik forši būt mājās! Es nedomāju, ka tas ir kaut kas slikts. Tā vienkārši ir. Nejūties par to slikti, jo visi cilvēki nav vienādi.

Tik daudz antisocialu cilvēku. Es izcelsos un pateikšu, ka man ir pretēji. Negribu socializēties tikai tad ja esmu ļoti nogurusi. Vienai patīk darit lietas, bet daudz gribas arī socializēties. Bet ne ar kolēģiem, vairāk ar draugiem.

Man arī nepatīk iet ciemos un ka pie manis brauc viesos. Katru reizi tas sagādā stresu un nepatīkamas emocijas. Braukt pie vīra ģimenes vispar ir emocionāls pārbaudījums un katru reizi jūtos ļoti nogursi un iztukšota. (Tur visi cilvēki ir skaļi, ekstroverti, un nemāk paklusēt)
Vienīgi patīk braukt ciemos pie tēta uz laukiem, jo viņš ir tāds pats vienpatis, nebāžas virsū un katrs varam visu dienu darīt savas lietas un justies brīvi.
Covid laiks bija mans mīļākais laiks, jo kontaktu bija maz, vareja visu dienu sēdēt mājās.

Man ir tā,ka ir draugi un tuvie cilvēki pie kuriem es labprāt aizbraucu šad tad ciemos,kad ir plānos kāda pasēdēšana,jo ir laba kompānija un atmosfēra.
Tas vairāk,kad ir vasara,āra pasēdēšanas.
Bet ir bieži,kad negribās būt cilvēkos,vairāk prasās pa mājām.
Sevi nespiežu socializēties.
Tādas regulāras vienkārši ciemošanās viens pie otra ar draugiem netaisam bieži,visiem jau ir ģimenes un bērni,sava ikdiena un aizņemtība.

Man vairāk nepatīk, ka brauc ciemiņi, izsūc visu enerģiju un pēc tam jūties kā lupata. 😃

Man vienmēr it kā ļoti negribas nekur doties, "padirst" vakaru, grūti izkasīties no mājām, grūti atzvanīt vai pacelt klausuli tiem, kas ļurina ļoti ilgi.
Bet, kad dodos ciemos vienmēr ir ļoti forši un jautri. Kad atbrauc ciemos, par laimi vairāk ir džeki, kas ir tā kā vīram vairāk, bet es jūtos ļoti labi un mani pieņem ļoti labi, jo vienmēr tieku aicināta līdzi. Bet man patīk, kad mājās ir arī jautri, un tā kā vīrs vairāk ar viņiem, tad es, kad miegs uznāk, vienkārši eju gulēt. Vai, kad nav luste, sēžu dievietē, citā istabā skatos kaut ko pa TV.

Lasu komentārus un priecājos, apzinoties, ka neesmu vienīgā tāda, citādi nereti, sastopoties ar cilvēku neizpratni brīžos, kad pasaku, ka man nepatīk iet ciemos, uzņemt ciemos citus, tikties ar draugiem utt., liekas, ka esmu kaut kāda dīvaine.
Agrāk, īpaši studiju gados, man ļoti patika uzturēties draugu kompānijās, izbaudīju ballītes, visādas kopā sanākšanas, biju kompānijas dvēsele, kaut gan patiesībā esmu ļoti introverts un sevī noslēgts cilvēks. Bet laikam tas vienkārši bija jaunības trakums. Tagad, jo vecāka palieku, jo vairāk gribas pavadīt laiku vienai vai ar savu otru pusīti. Tādi īsti, tuvi draugi man nav vispār. Vienīgā tuvā draudzene dzīvo citā valstī un regulāri apmainamies ar ziņām. Taču tādi draugi, kurus gribētu satikt dzīvē, pat nav palikuši. Par laimi, otra pusīte ir tāds pats kā es. Mīlam aktīvo atpūtu, tagad, kad paliek siltāks, aizvien vairāk laika pavadam ārā, jau esam izplānojuši visādas aktivitātes vasarai, bet to visu daram trijatā (vīrietim ir bērns no iepriekšējām attiecībām). Vispār pat neprasās tos draugus un socializēšanos ar citiem. Man ir labi manā mazajā pasaulītē, kurā esam tikai mēs trīs.

tete @ 05.04.2022 14:07

Tur tā lieta, ka plijās. Ne paši tuvākie cilvēki, bet kautkādi pusdraugi, paziņas, kas grib uzturēt attiecības.

Man arī tā kādu laiku bija. Atgriezos Latvijā pēc ilgākas prombūtnes, pēkšņi uzradās visādi paziņas un puspaziņas, kuri visu to laiku, kamēr dzīvoju ārzemēs, nelikās par mani ne zinis, bet te pēkšņi atkal sāka aicināt ciemos, uz visādiem meiteņu vakariem, uz Rīgu pabaudīt kokteiļus Vecrīgā utt.. Ātri vien visus pieliku pie vietas, pieklājīgi, bet tajā pašā laikā stingri pasakot, ka "Nē, paldies, tas laiks ir pagājis, man tagad ir sava dzīve un ģimene, citas intereses un citi brīvā laika pavadīšanas veidi. Paldies par piedāvājumu, bet tas vairs nav priekš manis." Par laimi, saprata. Nav vajadzība uzturēt atteicības ar cilvēkiem ar kuriem nevēlies tās uzturēt.