Jupiter @ 02.04.2022 09:59
dzīvot vienai ir bijis mans mūža sapnis un to nav viegli noorganizēt finansiāli, piemēram. Es jau kopš bērnības negribēju dalīt telpu, es centos palikt mājās viena cik vien maksimāli bieži iespējams. Un tagad es dzīvoju beidzot viena kopš pagājušā gada februāra un negribu vairs dalīt telpu ne ar vienu, pat ja man šogad paredzēts precēties, mēs meklēsim veidu, kā dzīvot atsevišķi. Man ir 39
Precīzi mans variants. Jau kopš bērnības esmu izteikta vienpate un, mazs bērns būdama, vienmēr gribēju būt viena. Studiju laikus, kad dalīju dzīvokli ar vēl vairākiem citiem cilvēkiem, atceros kā ļaunāko murgu. Smieklīgi, bet nereti pat sēdēju savā istabā un gaidīju tik ilgi, kamēr visi aizgāja savās darīšanās. Un tikai tad, kad zināju, ka dzīvoklī esmu palikusi viena, varēju brīvi aiziet uz virtuvi un pagatavot vakariņas. Pretējā gadījumā ēdu savā istabā, jo vienkārši negribēju to čupošanos virtuvē, sarunas, pļāpas. Tādās situācijās vienmēr esmu jutusies drausmīgi neērti, jo patiesībā esmu ļoti introverta un ilgstoša atrašanās citu cilvēku sabiedrībā mani ļoti nogurdina. Līdz ar to arī pagātnes attiecības, kurās viss bija aizgājis līdz kopdzīvei, ar laiku mani emocionāli sagrāva, jo otrs cilvēks nesaprata manu vēlmi pēc privātās telpas, savukārt mani dzina izmisumā nepārtrauktā atrašanās viens otram blakus. Esošajās attiecībās dzīvojam atsevišķi, taču mūsu dzīvesvietas atrodas 2-3 minūšu gājiena attālumā vienam no otra, līdz ar to jebkurā brīdī, ja to vēlamies, varam satikties. Vīrietis šajā ziņā ir tāds pats kā es, par ko esmu neizsakāmi priecīga. Protams, gan jau atradīsies ne mazums tādi, kuri vīpsnās, sakot, ka tās nav īstas attiecības, taču man vienalga, jo uzskatu, ka svarīgākais, lai abus attiecībās esošos konkrētais attiecību modelis apmierinātu. Un tad ir pilnīgi vienalga, ko par to saka kāds cits.
43
