Otra augstākā izglītība

Kā domā pelnīt ar to psiholoģiju?
Ja par psihoterapeiti un jēdzīgu, tad jāsāk ar medicīnas fakultāti LU vai Stradiņiem. Visi pārējie psiho… ir galīgi nenopietni.

Kaijulens @ 16.03.2022 23:58

Kā domā pelnīt ar to psiholoģiju?
Ja par psihoterapeiti un jēdzīgu, tad jāsāk ar medicīnas fakultāti LU vai Stradiņiem. Visi pārējie psiho… ir galīgi nenopietni.

Domāju pēc bakalaura maģistratūrā mācīties veselības psiholoģīju, tad darba iespējas, cik vismaz skatījos vakances ir pietiekami.

Nevienam neiesaku iziet hum. zinātnes līdz galam, saku no savas pieredzes, pat mūsu profesori to ir teikuši, bet, protams, viss ir atkarīgs no tava mērķa.
Psiholoğija ir štrunts, tāpat arī psihoterapeits. Visi viņi iet pēc vienas un tās pašas vecās līnijas - antidepresanti visiem un visam.
Domāju, ka darbs ar bērniem (autisms, dauna sindroms u.tml.) būtu mazlietiņ labāks un interesantāks? Saka, ka ar šiem bērniem iemācās daudz ko jaunu un tādā garā.
Starpcitu, ja strādāsi par psihoterapeiti, tu drīz vien nevarēsi izlīst no tās bedres. Katru dienu dažādi šausminoši stāsti, sāksi dzert visādus anti stresa tabletes utt. Darbs ir emocionāli smags, ļoti smags.

Manā iepriekšējā darbā (finanšu jomā) augstākā līmeņa vadītājai bija psihologa diploms, darbu noteikti var atrast visdažādākajās nozarēs. Ja kaut kas ļoti patīk un interesē, tad jāmēģina, lai vēlāk nebūtu jānožēlo, ka netika mēģināts.

Agnyumm @ 17.03.2022 00:40

Nevienam neiesaku iziet hum. zinātnes līdz galam, saku no savas pieredzes, pat mūsu profesori to ir teikuši, bet, protams, viss ir atkarīgs no tava mērķa.
Psiholoğija ir štrunts, tāpat arī psihoterapeits. Visi viņi iet pēc vienas un tās pašas vecās līnijas - antidepresanti visiem un visam.
Domāju, ka darbs ar bērniem (autisms, dauna sindroms u.tml.) būtu mazlietiņ labāks un interesantāks? Saka, ka ar šiem bērniem iemācās daudz ko jaunu un tādā garā.
Starpcitu, ja strādāsi par psihoterapeiti, tu drīz vien nevarēsi izlīst no tās bedres. Katru dienu dažādi šausminoši stāsti, sāksi dzert visādus anti stresa tabletes utt. Darbs ir emocionāli smags, ļoti smags.

Arī par to sākumā domāju, ka emocionāli grūts. Bet manuprāt tas ir tāpat kā ārstiem un māsām ar nāvi, īpaši specialitātēs, kur nākas bieži ar to saskarties - ja pārdzīvosi par katru pacientu, arī taču prāta sajukusi. Bet par zālēm - tas nepieciešamas, lai atrisinātu citādi neatrisināmas mentālās veselības problēmas, tad kopā ar terapiju tas jau nav nekas tik slikts.

Agnyumm @ 17.03.2022 00:40

Nevienam neiesaku iziet hum. zinātnes līdz galam, saku no savas pieredzes, pat mūsu profesori to ir teikuši, bet, protams, viss ir atkarīgs no tava mērķa.
Psiholoğija ir štrunts, tāpat arī psihoterapeits. Visi viņi iet pēc vienas un tās pašas vecās līnijas - antidepresanti visiem un visam.
Domāju, ka darbs ar bērniem (autisms, dauna sindroms u.tml.) būtu mazlietiņ labāks un interesantāks? Saka, ka ar šiem bērniem iemācās daudz ko jaunu un tādā garā.
Starpcitu, ja strādāsi par psihoterapeiti, tu drīz vien nevarēsi izlīst no tās bedres. Katru dienu dažādi šausminoši stāsti, sāksi dzert visādus anti stresa tabletes utt. Darbs ir emocionāli smags, ļoti smags.

nu nu, pirmkārt, psihologi pat nedrīkst zāles izrakstīt. Otrkārt, ne visi izraksta antidepresantus momentā, tagad tieši no šīs padomju laiku nodotās tendences cenšas iet prom. Treškārt, daudz kas atkarīgs no paša cilvēka, nestāsti, ka visi terapeiti, psihiatri un psihologi sēž uz nomierinošajiem 🤦‍♀️ jebkurš smags darbs, gan fizisks, gan mentāls, var to panākt, ja cilvēks pats neprot menedžēt stresu.
Autorei - ja tas ir tas, ko vēlies darīt, mēģini :) citādi visi dzīvi nožēlosi, ka vismaz nepamēģināji to, pēc kā sirds tiecas.

Jebkurš darbs, kas saistīts ar kontaktu ar cilvēku ir smags. Psiholoģijai ar bakalauru pliku nepietiks, kā minimums vajag vēl maģistru, bet tie ir 5-6 gadi.

Pēc pirmā bakalaura iegūšanas (studēju 4,5 gadus) man dažus mēnešus bija iespēja padomāt, vai vēlos studēt tālāk maģistros, iegūt bakalauru vēl kādā specialitātē vai tomēr nestudēt vispār.
Viss sakrustojās tā, ka biju darbos līdz ausīm un studijas vienkārši atliku un labi, ka tā. Biju nolēmusi, ka studijas turpināšu maģistros, taču šis "izlaistais" gads man lika saprast, ka šī nav tā joma, kurā vēlos turpināt savas darba gaitas. Protams, papīrs par sliktu nenāktu, taču tā vietā esmu uzkrājusi spēkus un izvēdinājusi galvu, lai, iespējams, nākamgad iesāktu studijas pilnīgi citā jomā.
Kādēļ nestudētu psiholoģiju (pat ja ļoti saistītu) ir tas, ka jāstudē ļoti ilgi līdz vispār vari sākt darboties šai sfērā. Tā kā es bieži mainu domas, negribētu studēt septiņus gadus un tad atkal saprast, ka nē, tas tomēr nav mans. Ja būsi tiešām profesionāla, pieprasīta šai jomā, pratīsi nošķirt darbu no privātās dzīves, tad uz priekšu, piepildi sapņus, sasniedz mērķus, taču, ja kaut kas no tā liek šaubīties, ieteiktu padomāt kārtīgi. Manuprāt, psihologa, psihoterapeita konsultācijas šķiet arvien pieprasītākas.

Es pabeidzu klātienē vienu augstskolu, strādāju profesijā. Un studēju neklātienē pilnīgi citā sfērā.
Kamēr bērnu nav, paveikt var daudz. 😁

Es iesaku psiholoģiju atstāt ka interesi hobiju. Un izvēlēties ko pieprasītāku un labāk apmaksātu.
Tas ko šeit meitenes nepiebilda - ne tikai maģistrs 6 gadi, bet pēc tam vēl ir sertifikats jādabū - tas ir aptuveni vēl 2 gadi darba ar supervizoru, kuram Tev vēl jāmaksā no savas kabatas. Tā ka 8 gadi pirms sāksi ko pelnīt un vēl vismaz 2-3 gadi lai saktu kaut ko arī pelnīt, jo iesaku papētīt psihologa vakances un atalgojumu. Tas ka nezini ko gribi nenozīmē, ka jāiet studēt psiholoģija.

Es domāju, ja tev kaut kas interesē tad nevajag vilcināties, mocīt sevi, bet iet pēc tā kas motivē un dara laimīgu. Pa lielam tev ir divas izvēles- LU vai RSU. Studējot psiholoģiju LU tu iegūsti iespēju specializēties plašā spektrā psiholoģijas nozaru- izglītības, veselības, klīniskās, organizāciju utt. Tu pat nevari iedomāties cik apakšnozarēs psiholoģija ir pārstāvēta. Bakalaura līmeni vari iegūt 3 vai 3,5 gados NLK- šis vairāk ir pluss ja gribi būt patstāvīga, bet ir grūti, vari izdegt. LU psihoterapija nebūs tā stiprākā, jo izteiktāka ievirze ir KBT un Geštalta, eksistenciālājā psihoterapijā. RSU ir 10 gadi, vairāk psihodinamiskais virziens, ļoti spēcīgi psihoterapeiti piemēram kā Artūrs Miksons, bet nav jau tā, ka tu to nevari apgūt, jo šie psihoterapeiti paši iet savu psihoterapiju un tur arī viņi iegūst zināšanas. Tas varbūt specifiski psihoterapijas virzienam, protams daudz vari mācīties arī no pasaules slaveniem dating coachiem youtubā vai grāmatām, citu un pašas atklātās pieredzes savā iekšienē. Universitāte kopumā ir tikai maza daļa no darba kas tev ir jāiegulda, lai kļūtu par labu speciālistu. Turpinot par LU, tad tu vari iegūt izglītību 5 gados + 1 vai 2 gadi specializācija kādā no psihoterapijas novirzienā. Piemēram, tu vari mācīties Shēmu terapiju, tā ir ļoti līdzīga psihodinamiskajam virzienam un tu iegūsi līdzīgus rezultātus kā ejot cauri RSU Psihosomatikas klīnikai. Nepastāstīšu par RSU bakalaura vai maģistra studīju iespējām, jo nav paziņu vai pats tur neesmu mācījies.
Nebaidies riskēt, jo nākotnē šī profesija būs pieprasīta. Ja tu mīli šo darbu, tad tas noteikti nebūs emocionāli smags un visam var tikt pāri strādājot ar sevi- apmeklējot pašterapiju un supervīzijas. Celš protams ir garš, griez kā gribi, arī ja nesanāks, tad iegūtās zināšanas noteikti noderēs citās dzīves jomās.

mk18132 @ 18.03.2022 00:54

Es domāju, ja tev kaut kas interesē tad nevajag vilcināties, mocīt sevi, bet iet pēc tā kas motivē un dara laimīgu. Pa lielam tev ir divas izvēles- LU vai RSU. Studējot psiholoģiju LU tu iegūsti iespēju specializēties plašā spektrā psiholoģijas nozaru- izglītības, veselības, klīniskās, organizāciju utt. Tu pat nevari iedomāties cik apakšnozarēs psiholoģija ir pārstāvēta. Bakalaura līmeni vari iegūt 3 vai 3,5 gados NLK- šis vairāk ir pluss ja gribi būt patstāvīga, bet ir grūti, vari izdegt. LU psihoterapija nebūs tā stiprākā, jo izteiktāka ievirze ir KBT un Geštalta, eksistenciālājā psihoterapijā. RSU ir 10 gadi, vairāk psihodinamiskais virziens, ļoti spēcīgi psihoterapeiti piemēram kā Artūrs Miksons, bet nav jau tā, ka tu to nevari apgūt, jo šie psihoterapeiti paši iet savu psihoterapiju un tur arī viņi iegūst zināšanas. Tas varbūt specifiski psihoterapijas virzienam, protams daudz vari mācīties arī no pasaules slaveniem dating coachiem youtubā vai grāmatām, citu un pašas atklātās pieredzes savā iekšienē. Universitāte kopumā ir tikai maza daļa no darba kas tev ir jāiegulda, lai kļūtu par labu speciālistu. Turpinot par LU, tad tu vari iegūt izglītību 5 gados + 1 vai 2 gadi specializācija kādā no psihoterapijas novirzienā. Piemēram, tu vari mācīties Shēmu terapiju, tā ir ļoti līdzīga psihodinamiskajam virzienam un tu iegūsi līdzīgus rezultātus kā ejot cauri RSU Psihosomatikas klīnikai. Nepastāstīšu par RSU bakalaura vai maģistra studīju iespējām, jo nav paziņu vai pats tur neesmu mācījies.
Nebaidies riskēt, jo nākotnē šī profesija būs pieprasīta. Ja tu mīli šo darbu, tad tas noteikti nebūs emocionāli smags un visam var tikt pāri strādājot ar sevi- apmeklējot pašterapiju un supervīzijas. Celš protams ir garš, griez kā gribi, arī ja nesanāks, tad iegūtās zināšanas noteikti noderēs citās dzīves jomās.

Paldies ☺️

Kaijulens, Tavs viedoklis ir “viena tirgus tante teica”. Ja tiec līdz sertifikātam, tas nav nenopietni ja arī neesi ārsts.
Un tevi autore, apmierina alga 100-1300 brutto? Ja ja, tad vari studēt psiholoģiju.

Santa1992 @ 18.03.2022 10:38

Kaijulens, Tavs viedoklis ir “viena tirgus tante teica”. Ja tiec līdz sertifikātam, tas nav nenopietni ja arī neesi ārsts.
Un tevi autore, apmierina alga 100-1300 brutto? Ja ja, tad vari studēt psiholoģiju.

Mācīties 6-7 gadus lai pelnītu maksimas krāvēja algu...

Man izglītība farmācijas nozarē, bet tagad vēl papildus izglītojos citā nozarē - stomatoloģijā. Un piekrītu, ka labāk ir mainīt uzreiz jomu, ja tagadējā nesaista. Galvenais, lai tiešām apzinies mērķi un ir tā degsme. Nav viegli to visu samenedžēt, man sanāk daudz skriešanas starp stažēšanos un lekcijām. Citreiz nav pat laika kafiju padzert, jo visa diena paskrien kā vāvere ritenī.

Biju 2. kursā no 3. Sapratu, ka nav mans, tā, ka galīgi nav mans. Bet es nezināju ko es gribu, tāpēc paņēmu akadēmisko, lai ''sakārtotu domas''. Kopā akadēmiskais bija 2 gadus, pa šiem 2 gadiem strādāju, šo to izmācījos (kursos), mainījās pilnībā intereses un dzīves uztvere. Kad pienāca laiks atgriezties universitātē, es to nevēlējos. PILNĪGI VISI cilvēki man apkārt teica, ka man obligāti jāmācās tālāk, cik stulba būšu, ja nepabeigšu, tas taču pēdējais gads bla bla. Es izvēlējos sevi. Sapratu, ka tā ir MANA dzīve, mana nākotne, mana pašsajūta, mans laiks. Studijas neturpināju un nav bijis neviens brīdis kad to nožēlotu. Ja par kaut ko ir žēl, tad tikai to, ka izsviedu 2 gadus savas dzīves darot kaut ko ķeksīša pēc un citu spiediena dēļ. Ja būtu pabeigusi arī to pēdējo gadu, man tas nekādu labumu šodienai nebūtu devis, tas būtu tikai vēl viens vējā izsviests gads (kura laikā reāli varēju darīt kaut ko, kas patīk) un izsviestas finanses. Un nekam nederīgs bakalaurs, jo tajā jomā nekad nevēlos strādāt.
Ir tādi cilvēki, kuriem liekas - ka tik papīrs. Nu nav tā. 1000x svarīgāk ir mācīties to, ko mīli un vēlies darīt. Ej, mācies to, ko jūti kā savu! Vienalga kas tas ir un NEKAD neklausies ko saka citi - ne viņi būs tie, kas to studēs un ne viņi pēc tam šajā jomā strādās. Iespējams, ka vēl 3 vai visas 4 reizes kaut ko mācīsies, dzīve mainās, cilvēki mainās, tas ir normāli. Bet galvenais, lai visas šīs reizes esi mācījusies, jo PATI esi vēlējusies apgūt ko jaunu.

Es arī apšaubu vajadzību mācīties tikai mācīšanās pēc. Šaubos, ka grāds humanitārajās zinātnēs nozīmē vairāk nekā nepabeigta augstākā humanitārajās. Peņemsim ka sāksi studēt psiholoģiju - ko Tev dos tas humanitārais grāds, priekš kā tagad vēl vienu gadu mācīsies, tērēsi laiku un naudu, liksi eksāmenus utt.? Pilnīgi neko.
Arī piekrītu, ka dažreiz ir vērtīgi paņemt akadēmisko un pastrādāt, nevis mesties no viena ''nezinu kāpēc to studēju'' uz nākamo ''nezinu vai man to studēt vai nē''.

Santa1992 @ 18.03.2022 10:38

Kaijulens, Tavs viedoklis ir “viena tirgus tante teica”. Ja tiec līdz sertifikātam, tas nav nenopietni ja arī neesi ārsts.
Un tevi autore, apmierina alga 100-1300 brutto? Ja ja, tad vari studēt psiholoģiju.

Varbūt tas daudziem liksies jocīgi vai vēl nezinkādīgi, bet nevēlos strādāt kaut kādu darbu, kas galīgi nesaista, iespējams, pat riebjas tikai tādēļ, ka labi maksā. Tagad paralēli studijām strādāju darbā, kurā priekš studenta darba alga nemaz nav tik slikta, bet darbs nepatīk, tāpēc zinu, ko nozīmē strādāt darbu, kas nepatīk. Plus, man šķiet, ka psihologa/psihoterapeita darbam ir arī pievienotā vērtība :)

Psihoterapeiti pelna daudz vairāk kā augstāk kāds minēja, ja tev ir laba prakse, tad strādā vismaz 20h nedēļā. Pieņemsim, ka strādā par minimālo samaksu 30-35eur. 20h x 35eur x 4ned = 2800 - 21% (individuālā komersanta nodoklis), tad vairāk vajadzētu sanāk.

Pēdējam viedoklim var piekrist, bet lai izveidotu stabilu klientūru un praksi un pelnītu ka te saka, sākuma būs jāiekraj pieredze 1000 brutto darbos. Kopā ar mācībām ja ļoti intensīvi investēti tad varbūt pēc 10 gadiem tur nonāksi, bet nav fakts, jo varbūt tik lielas spējas un talants Tev nav ka iedomājies. Nu nav tā zelta bedre, ļoti daudz par šo jomu zinu.
Es zinu ka tas ir darit darbu kas nepatīk, bet var atrast tādu kas patīk, bet neprasa tik abnormalus ieguldījumus kurus ieguldot finansiāli stabila busi pēc 10 gadiem ja labi paveiksies. Ir tik daudz pieprasītu jomu kas arī var patikt.