Hey!
Esmu nedaudz vairāk kā mēnesi attiecībās(1.5mēnešus, ja būsim precīzi) un ik pa laikam man ienāk prātā doma - varbūt tas nav tas ko vēlos. Vīrietis it kā ideāls - izskata ziņā, rakstura ziņā gandrīz(ja atskaita dažas nianses) uzvedības - lutina(gan ziedi ikdienā ik pa laikam, izmaksā vakariņas, aizved pastaigās uz skaitām vietām utml), bet līz galam nejūtos labi attiecībās. Varbūt tāpēc, ka viss mums sākās strauji(spontāni sagājām kopā) vai tāpēc, ka man pašai ģimenē, vispār dzīvē smagi - paliku bez darba, ķildas ģimenē, mācībās parādi uc. Kopumā sajūta, ka neko nekontrolēju.
Viņam patīk pavadīt daudz laika kopā - abas nedēļas nogales pavadām kopā, braucam visur kur, skatāmies filmas utml, tiekāmies arī nedēļas vidū(principā sanāk tikties katru darba dienas vakaru, tikai retu reizi ir kāda 1-2 pauze)-vakaros vēlu(jo viņam ir darbs līdz 18), bieži vien darba dienu vakaros viņš paliek pie manis, vai es pie viņa, kopīgi brokastojam, bet man ir sajūta, ka man tā ir pārāk daudz pašlaik, pārāk daudz komunikācijas.
Es saprotu, ka esot kopā un plānojot nākotni kopā būs jāpavada viss laiks divatā, bet pagaidām man ir par daudz, mani nogurdina tā socializēšanās nemitīgā, savu plānu atlikšana tikai lai pavadītu laiku kopā, upurēšanās.
Es saprotu, ka attiecības prasa piepūli un piekāpšanos, bet man kā introvertam attiecību sākumposmā ir par daudz šī komunikācija. Es neatceros, kad pēdējo riezi bez stresa pabiju viena - jo katru reizi, kad netiekamies(kas ir ļoti reti), tad man jādara universitātes darbi, jāapciemo radi un jāpaspēj 101 cita lieta, ko nācās upurēt.
Esmu domājusi par šķiršanos, jo šķiet, ka esam pārāk dažādi raksturā(kaut vai tas, ka es par visu satruacos, esmu nepārliecināta par sevi, bet viņš pašpārliecināts, tver dzīvi viegli, savā ziņā pohujists), pārāk dažādas lietas gribu(es tikšanās retāk, piemēram, 2x nedēļā, bet saturīgākas, bet viņš biežākas un kaut vai palikšanu vienkārši vienam pie otra, aizmigšanu apskāvienos). Esmu apjukusi emocijās - liekas, ka it kā ir īstais, jo tās rūpes, altruisms, vīrišķība, iniciatīvas uzņemšanās utml ir ta,s ko meklēju nākotnei, ilgtermiņā, bet tajā pat laikā šķiet, ka mums ir pārāk dažādas pasaules uztveres un nekas nevar sanākt...
Izrunāties ir mēgināts, bet viņam vienmēr ir argumenti, ka kopā esam un tad jāpavada pēč iespējas vairāk laika kopā, ir piedāvājis arī uzsākt kopdzīvi, kam es, protams, tik ātri neesmu gatava.
Tāpēc priecātos par padomiem - cik bieži jūš tikāties attiecību sākumposmā?(un uz cik ilgu laiku, piemēram, 2h vai visa diena?) Kā tas ietekmēja jūsu ikdienu? Vai jūsuprāt pretēji cilvēki - introverts un ekstraverts var sadzīvot?
242
