Tēvs bija alkoholiķis, tagad nomiris. Neteiktu, ka slikti dzīvojam - vecaki man deva visu, ko varēja un kad bija skaidrā tēvs, tad bija ok, ari vins rupejas un loti palidzeja, bet tomer alkoholisks notušēja pozitīvas emocijas, jo visu laiku tu dzivo bailēs, ta ka mēdza klut agresivs, plostot nedelam, tas majas nebija patikami uzturēties.
Ar māti nekas nav bijusas tuvas attiecibas, jo vina daudz izprašņāja un kontrolēja - pārbaudija somas saturu, pusaudžu gados principa nelava tuset un kopuma sargāja par daudz, ka izaugot liela daudz ko slēpu. Par pirmajam divām attieicibam man vina nemaz nezinaja. Tagas katr vakaru sazvanāmies, dzivoku atseviski, bet baigi tuvas attiecibas nav.
Palidzet finansiali censos, ja ir vajadziba, vet parati nav, jo māte strada. Tagas katrai sava nauda.
Kopuma ir nedaudz skumji atcereties bērnību, jo skeit ka tas ir sabojājis manu psihi ttagad - man ir bail no iereibušiem cilvekiem un principa tas, ja virietis regulari iedzer man ir red flag, gruti divaini kontaktus, jo esmu bailīga un kautriga, ta ka majas jutos apspiesta un man nekad lidz galam neuzticējās, ierobežoja.
47
