Agrāk jaunībā mani ļoti iespaidoja citu sakāmais, jo man vienmēr patika atšķirties, eksperimentēt, mainīt vizuālo tēlu, īsāk sakot, aizrāva ņemties ap savu tēlu un to pilnveidot. Apkārtējiem tas šķita briesmīgi tolaik, gadiem tas palika kā iekšējs aizvainojums ,radās noslēgtība sevī un domās, ka vēlēties izkopt savu tēlu,ir slikti. Gāja laiks,pieaugu gan es, gan apkārtējie un nāca apziņa, ka dzīve ir pārāk īsa,lai tērētu laiku uz to,ko domā citi.Mans pašvērtējums ir atkarīgs tikai un vienīgi no manis,jo es dzīvoju sev, nevis citiem. Nekādas pamācības nespēšu dot, jo man pašai tas vienkārši notika no sevis saprotot,ka dzīve ir viena un īsa. Negribu atjēgties vecumdienās un saprast, ka neesmu realizējusies tā kā man gribas,jo esmu domājusi, ko citi padomās. Šobrīd esmu sajūsmā par visu,kas notiek ar mani un viss, kas mani interesē, ir mana izaugsme, no tā arī izveidojies tas,ka neinteresē citu dzīves un pilnīgi vienaldzīgi ir kā iet citiem cilvēkiem, tas neizraisa emocijas, jo esmu aizņemta ar savu dzīvi, nevis citu dzīvi
Dzīvē var sasniegt visu :) Tu pati vari būt viss,kas vēlies būt, neviens cits neko Tavā labā nedarīs, tikai Tu pati
Tu gribi vecumdienās saprast, ka savu dzīves lielāko daļu, ja ne visu, esi veltījusi bailēs no citiem vai tomēr atcerēties to kā kaut ko foršu?
235
