Ja bērnus negribās, tos nevajag dzemdēt. Bērni nav jārada tāpēc, ka tā ir it kā pieņemts.
Es vienmēr zināju, ka man būs bērns vai vairāki, jo man tas šķiet tikai loģisks turpinājums man, manam vīram un mūsu attiecībām.
Uzskatu, ka ar bērnu nav ne grūti, ne viegli, bet ir savādāk - citas prioritātes, citas vērtības, cita ikdiena. Nekad arī neesmu uztvērusi, ka bērna ienākšana mūsu dzīvē aizmetīs mani uz pēdējo vietu un viss grozīsies tikai ap viņiem. Jā, kaut kādā periodā ir tā, ka viss grozās ap zīdaini, bet tālāk jau viss ir paša uztverē. Mums bērni nav šķērslis tādai ikdienai, kāda mums bija pirms viņiem. Varbūt tas prasa mazliet vairāk resursu, bet godīgi - ar bērniem viss notiek tādā virpulī, ka mēs to pat neredzam un nejūtam. Tas viss notiek kaut kā ļoti organiski.
Es neesmu cāļu māte, kurai viss grozās ap bērniem, man ir ļoti svarīgi attīstīties, būt sievietei, sievai, draudzenei un pildīt visas citas sociālās lomas, piepildīt sevi ar dažādām lietām, taču ja tā man jāpasēž un jāpadomā, kas mani dzīvē dara vislaimīgāko un lepnāko, tad tie viennozīmīgi ir mani bērni. Vienkārši ar to, ka man viņi ir. Es negaidu, ka viņi man vecumdienās pienesīs ūdens glāzi vai darīs vēl kaut ko. Tā ir tāda vistiešākā beznosacījuma mīlestība - es mīlu un absolūti neko negaidu pretī. Pirms bērniem es šādu mīlestību nepazinu.