Bērni, ģimene

Kad man bija kādi 18 es ļoti gribēju, bet tas bija tikai draudzeņu iespaidā.. jo 4 no apkārtējā bariņa pēkšņi apbērnojās, tajā brīdī man blakus bija ne pārāk foršs cilvēks, toksiskas attiecības, nokāru degunu.
Gadiem ejot es tai bērnu tēmai vairs nepievēršu uzmanību un uz to neieciklējos - gribu vai nē. Bet ja apdomā, tad uz doto brīdi nē, negribētu jo apmierina pašreizējā dzīve kāda tā ir kopumā.
Bet ja Tu pati saki, ka nevēlies, tad kāpēc par to vispār domā un ieciklējies? Jebkurā gadījumā dzīve ieviesīs savas korekcijas, ja tam tā būs jābūt. Neuzkruķī sevi lieki ;)

Bērnus nevēlos, to sapratu jau pusaudžu vecumā. Ar gadiem šī pārliecība ir tikai nostiprinājusies. Tam ir vairāki iemesli, bet minēšu dažus - vēlme nodzīvot savu dzīvi priekš sevis un, manuprāt, pasaulē ir pārāk maz stbilitātes. Bet ir arī citi, daudz personīgāki iemesli.

Visam savs laiks. Pašlaik tev negribas, jo ir daudz pienākumu un ir tikai normāli, ja ļausi sev atpūsties arī tad, kad studijas pabeigsi. Nav jau obligāti jānoslogo ikdiena. Tad, kad būsi piesātinājusies ar vaļīgāku režīmu, varbūt paceļojusi, padzīvojusi ar otru pusīti tikai priekš pašiem, tad visbiežāk arī rodas abiem vēlme pēc bērniņa. Tas ir dabisks cikls.
Ir sievietes, kuras negribēja nekad un laikam ejot tā pārliecība nemainās.
Bet tev es skatos kopumā gribētos, bet ne tuvākajā nākotnē. Tas ir normāli. Vienkārši atslābsti un baudi dzīvi. Laiks pats parādīs, kad un kurā brīdī būs tā vēlmīte pēc bērniņa.

Negribu bērnus un tam ir daudz iemeslu.
Tev ietketu uz to neieciklēties un nedomāt par to. Paies gads, divi varbūt domas mainīsies. Iespējams būs vairāk laika, vai tieši pretēji sapratīsi ka vēl vairāk negribi.
Vai tad tev pašlaik kāds spiež dzemdēt bērnu? Vai vienkārši kaut kāda "eksistenciālā krīze"?

Jā, es arī šaubos, vai kādreiz gribēšu būt māte. Vienu brīdi likās, ka gribu (vai arī drīzāk, ka vajag - stereotipu dēļ "visi grib, man arī jāgrib"), bet tomēr ir labi, ka pārdomāju šo lēmumu un sapratu, ka tomēr nē (esmu precējusies, stabilas attiecības, finansiālā ziņā viss ok). Man šķiet, ka tev pašai ar sevi jāuzsāk dialogs, vai tas ir tas, ko tieši tu patiesībā gribi. Personīgi es - ne esmu, ne gribu šo atbildību. Pat ar visu to, ka būtu, kas palīdz un varētu atļauties arī aukli, lai dažreiz "izrautos" - es saprotu, ka es pašā saknē to nevēlos.
Esmu reāliste, saprotu, ka bērns tā var būt patiesa laime, prieks, beznosacījuma mīlestība utt. (un lai to visu izjustu pret savu bērnu, nav pat sākotnēji jāpatīk bērniem kā tādiem, daudzi cilvēki ar bērniem atzīst, ka sveši bērni pilnībā nesaista un neizraisa simpātiju), bet tā ir arī atbildība un smags darbs vairāku gadu garumā (vai arī līdz mūža galam atsevišķos gadījumos), ieradumu maiņa, sava "es" nostumšana malā utt. Īsumā - tam ir gan plusi, gan mīnusi. Lai gan nesaprotu, kādēļ daudzi uzskata, ka mīnusu piesaukšana automātiski nozīmē būt sliktai mātei (šis man šķiet galīgi aplami). Man arī nešķiet, ka to plusu ir daudz vairāk, nekā mīnusu. Un nekas slikts tas nav. Mūsdienās šis "ilgi un laimīgi" var būt gan ar, gan bez bērniem. Un var arī nebūt abos gadījumos. Bērna esamība vai neesamība neko negarantē. Tā ir tikai viena no izvēlēm mūsu dzīvē - būt vecākam vai nebūt. Svarīgāk man šķiet, lai šis lēmums saskan abiem partneriem 🙃

Es noteikti gribēšu bērnus un man nav bijusi doma-nē,negribēšu, gribu dzīvot sev visu dzīvi, vai bērni tās ir finanses. Tāpēc es mācos un strādāju,lai nākotnē man būtu stabils darbs,kā uzturēt sevi un savu dzīvi.
Tas nav stereotips, ka visiem ir-man arī vajag. Drīzāk tas, ka bērns manā izpratnē ir dāvana un tā ir ģimene. Tiem varbūt nav jābūt 2 vai 3 bērniem, bet vismaz vienu noteikti.
Es domāju, ka nebūšu mamma dresètāja, kas neļaus aiziet uz ballīti vai iziet ārā ar draugiem,jo arī mana jaunība ir traka bijusi un zinu kā tas ir,tāpēc neliegšu to bērnam. Vismaz ceru uz labām attiecībām ,uz sapratni un nebūs nekada dresēšana- ka eksistē tikai skola, ka tikai mājasdarbi, ka tikai pienākumi, tieši otrādi vēlētos iemācīt bērnam ka ir darbs un ir atpūta.

Es agrāk gribēju, bet tad es biju attiecībās. Šobrīd esmu brīva, nevēlos pat attiecības, tāpēc par bērniem nedomāju vispār. Dzīve visu saliks pa plauktiņiem un es paļaujos uz to, ka viss notiek tā, kā tam ir jānotiek. Bet bērnus es dievinu un tas tomēr laikam būtu forši, ja pašai būtu savējie. :)

Es par šo jūtos ļoti dalīti.
Sveši bērni man ne pārāk patīk, neesmu tā, kurai dikti gribas auklēt un ucināties.
Kādreiz domāju, ka bērnus vispār negribēšu, bet tagad šad tad uznāk sajūta, ka būtu jau forši, un ka vīrs būtu ļoti labs tētis. Kaut kāda vēlme rūpēties un piešķirt dzīvei citu jēgu. Tomēr baidos, vai man vispār ieslēgtos tāds dabiskais mātes instinkts, ja sveši bērni man gandrīz vispār neinteresē.
Bail, arī, vai nebūšu depresijā, jo nevaru mierīgi atpūsties gandrīz nekad. 😀

Man ir meitiņa. Burvīgs cilvēks.
Bet pastāstīšu par savām sajūtām pirms un pēc.
Tātad. Es negribēju bērnus. Es biju tā meitene, kas teica - nope, man nebūs. Es ceļošu, paņemšu suni no patversmes un viss. Man nepatika sveši bērni arī. Tad es satiku sava bērna tēti. Pirms tam man arī ir bijušas attiecības. Bet ar viņu es sajutu to, ka es gribu mazu cilvēku mums kopā. Tādu, kas izskatās pēc mums. Mēs daudz par to runājām. Bijām kopā divus gadus, kad paliku stāvoklī. Sākumā biju laimīga. Pēc tam sākas visas tās vecās domas.. es atceros, ka esot stāvoklī bija liels spiediens no citiem. Bijam ciemos , kur arī bija bērni, man teica, oo tev drīz būs savs, paturi, tev jau jāmāk utt. Un es atceros, ka man bija izteikta nepatika. Es vēl mammai teicu, a ja nu man nepatiks savs bērns. Viņa pasmējās un teica, ka viņai ar sveši nepatīk, bet savējie ir vislabākie un noteikti man patiks. Bet es tiešām nebiju baigi happy. Un tad dzemdību dienā. Man kaut kas saslēdzās. Es sajutu tādu mieru. Tādu laimi. Ka tūlīt satikšu SAVU meitiņu. Un tā bija. Neteikšu, ka uzreiz kā piedzima sajutu to saikni, jo dzemdības nav vieglas. Vairāk tā laime ir, kad tas beidzās un vairs nesāp. Bet kad bijām visi kopā palātā un ar draugu skatījāmies kā MŪSU meitiņa guļ. Ak. Nu to nevar izstāstīt un aprakstīt. 😍
Protams, tas nav viegli. Būt par mammu. Ir daudz sava ego salaušana. Kas vispār nav slikti. Zinu, ka agrāk daudz par daudz domāju tikai par sevi. Tagad. Tā nevar. Un nemaz negribas. Jo paskatoties savai meitai acīs. Nu tur nav divu domu. Viņa ir pats labākais kas ar mani ir noticis.
Un ja kas, man vēljoprojām nepatīk īsti citi bērni. Un es apšaubu vai mums bus vēl bērni. Bet savu meitu es mīlu un mīlēšu.

Man īstenība vispār nekad nav bijusi doma, ka es gribētu bērnus, vnk nav un viss, nedz kad man bija 18,20 vai 25 un tagad, kad 30 ir tepat. Vienkārši ir cilvēki, kam šis nav domāts, jo bērnus nevajag visiem un vienmēr.

bumbu @ 18.01.2022 14:00

Man ir meitiņa. Burvīgs cilvēks.
Bet pastāstīšu par savām sajūtām pirms un pēc.
Tātad. Es negribēju bērnus. Es biju tā meitene, kas teica - nope, man nebūs. Es ceļošu, paņemšu suni no patversmes un viss. Man nepatika sveši bērni arī. Tad es satiku sava bērna tēti. Pirms tam man arī ir bijušas attiecības. Bet ar viņu es sajutu to, ka es gribu mazu cilvēku mums kopā. Tādu, kas izskatās pēc mums. Mēs daudz par to runājām. Bijām kopā divus gadus, kad paliku stāvoklī. Sākumā biju laimīga. Pēc tam sākas visas tās vecās domas.. es atceros, ka esot stāvoklī bija liels spiediens no citiem. Bijam ciemos , kur arī bija bērni, man teica, oo tev drīz būs savs, paturi, tev jau jāmāk utt. Un es atceros, ka man bija izteikta nepatika. Es vēl mammai teicu, a ja nu man nepatiks savs bērns. Viņa pasmējās un teica, ka viņai ar sveši nepatīk, bet savējie ir vislabākie un noteikti man patiks. Bet es tiešām nebiju baigi happy. Un tad dzemdību dienā. Man kaut kas saslēdzās. Es sajutu tādu mieru. Tādu laimi. Ka tūlīt satikšu SAVU meitiņu. Un tā bija. Neteikšu, ka uzreiz kā piedzima sajutu to saikni, jo dzemdības nav vieglas. Vairāk tā laime ir, kad tas beidzās un vairs nesāp. Bet kad bijām visi kopā palātā un ar draugu skatījāmies kā MŪSU meitiņa guļ. Ak. Nu to nevar izstāstīt un aprakstīt. ?
Protams, tas nav viegli. Būt par mammu. Ir daudz sava ego salaušana. Kas vispār nav slikti. Zinu, ka agrāk daudz par daudz domāju tikai par sevi. Tagad. Tā nevar. Un nemaz negribas. Jo paskatoties savai meitai acīs. Nu tur nav divu domu. Viņa ir pats labākais kas ar mani ir noticis.
Un ja kas, man vēljoprojām nepatīk īsti citi bērni. Un es apšaubu vai mums bus vēl bērni. Bet savu meitu es mīlu un mīlēšu.

Un vēl pieminēšu, ka nav tā, ka ienāk bērns un dzīve beidzās. Jā, tā nevar būt tāda pati, tas ir loģiski. Bet mēs, piemēram, vasarā daudz kur izbraukājām. Ar teltīm pie jūras, pārgājienos utt. Meitiņai tad bija gadiņš.
Un mājās arī varu atpūsties. Ieiet vannā viena. Paskatīties seriālu. Draugs ari pavada un grib pavadīt laiku ar savu bērnu. Kopā mēs arī daudz pavadām laiku.
Es nevaru iedomāties labāku dzīvi šobrīd.
Bet es piekrītu arī tam, ka ne visiem vajag bērnus. Standartā tāpēc , ka kāds saka, ka ģimene ir tikai tad ja ir bērns, tā nebūt nav. Ģimene ir arī tu un kaķis, vai tu un draugs, vīrs.
Katrā ziņā, jo vairāk cilvēki saprastu to, ka negrib bērnu un tas ir ok, jo mazāk nelaimīgu cilvēku mētātos šai pasaulē.

Es negribēju bērnus līdz kādiem 30 gadiem.
Tā dzīvošana sev agri vai vēlu apnīk, dažreiz tas ir vēlu, ne visas var dzemdēt pirmo 40 gados. Un tad sākas jauns posms, kad jāpielāgojas jau piespiedu bezbērnu dzīvei vai jāmeklē citi risinājumi.

Nekad dzīvē neesmu vēlējusies būt māte, pat ne uz sekundes simtdaļu. Bet ja kādreiz bērnu sagribēšu, tad viņu adoptēšu. Būt stāvoklī un dzemdēt nebūšu ar mieru nekad.

To ir loti labi saprast, vai nu tu velies pilnigi ieguldities bernu kopiba un audzinasana, vai ari nevelies, un abi varianti ir labi, jo ja cilveks zin, ka berni vinam netik, tad labak ir nedzemdet, neka no sabiedribas nosodijumiem un jautajumiem uzbazigajiem 'kad bus berns' klausities citu uzskatus. Dzemdet tikai tapec, ka visi apkart to dara ir nepareizi. Es respekteju tos, kas pilnigi godigi pasaka iemeslus, kapec vini negrib bernus, un man liekas, ka musdienas sads cilveku skaits tikai pieaug. Musdienas vecaki noteikti ir uzmanigaki pret bernkopibu, loti daudzi 'auklejas', ne ta ka musu mammas, pat nezinu, ka apraksturot, bet var redzet, ka ir atskiribas paaudzees, un jaunie vecaki ir loti rupigi, gan finansiali, gan emocionali, lai viss berninam butu labi.

Man ir berns, un bus vel noteikti, jo es milu berninus loti. Es zinu, ka tas ir nenormals finansials un mentals ieguldijums, ir jabut loti stiprai pasai finansiali un mentali. Bet prieks manis ta ir visa pasaule. Es esmu loti gimenisks cilveks, un pati naku no gimenes, kur biju vienigais berns, vienmer biju sapnojusi par lielu gimeni.

Es vienmēr zināju, ka man būs bērni un biju domājusi, ka man jau tāds būs, kad sasniegšu 30 gadu slieksni. Bet, kad pienāca arī tie 30 un tuvinieki jau sāka interesēties, kad tad būs, es sapratu, ka negribu vēl un tā vēl dažus gadus. Drīzāk, nevis negribēju bērnu, bet nebiju gatava mainīt savu ikdienu - patika iet uz darbu, patika, ka varu ilgāk pagulēt, patika, ka varu vnk sev veltīt laiku kad un kā gribu. Tagad, kad man ir mazais, es esmu sapratusi, ka visgrūtākais vecāku lomā ir pats process, kad tu kļūti par vecāku (runa ir tieši par mirkli, kad mazais jau ir piedzimis). Ir jāmaina ne tikai ieradumi, bet arī domāšana. Un nav tā, kas tas notiek dabiski - tā ir cīņa ar sevi un saviem hormoniem. Jo gribi vai nē, bet ja neesi paēdis, izgulējies vai ticis līdz wc, ir grūti nolikt malā savas pamatvajadzības. Jo zīdainis ir mazs egoists, kuram neinteresē, ka tu neesi izgulējies, vai paēdis. Un ne jau visi vīri strādā no mājām, kas tev var palīdzēt arī dienā, ne tikai vakaros. Jā, var atrast laiku paēst, jā var atrast laiku visam, bet tas vairs nav tā kā bija pirms tam. Man bija ļoti raudulīgs un nemierīgs zīdainis, tik pa rokām, man tas bija lielākais izaicinājums dzīvē. Ar laiku jau vnk pierod un paliek vieglāk. 😁 Bet pāri visam, bērns ir neizsakāma laime un dod uz dzīvi citu skatījumu. ❤️ Ne par ko negribētu mainīt tagadējo dzīvi, kurā ir bērns. Tik vai gribētu vēl vienu? Nezinu, varbūt ar laiku....

Mūsdienās balto cilvēku sabiedrībā vairs nav izdevīgi bērnus, jo īpaši Latvijă. Tā kā diezgan pārātīgs domugājiens.

dzosefine @ 18.01.2022 14:57

Es vienmēr zināju, ka man būs bērni un biju domājusi, ka man jau tāds būs, kad sasniegšu 30 gadu slieksni. Bet, kad pienāca arī tie 30 un tuvinieki jau sāka interesēties, kad tad būs, es sapratu, ka negribu vēl un tā vēl dažus gadus. Drīzāk, nevis negribēju bērnu, bet nebiju gatava mainīt savu ikdienu - patika iet uz darbu, patika, ka varu ilgāk pagulēt, patika, ka varu vnk sev veltīt laiku kad un kā gribu. Tagad, kad man ir mazais, es esmu sapratusi, ka visgrūtākais vecāku lomā ir pats process, kad tu kļūti par vecāku (runa ir tieši par mirkli, kad mazais jau ir piedzimis). Ir jāmaina ne tikai ieradumi, bet arī domāšana. Un nav tā, kas tas notiek dabiski - tā ir cīņa ar sevi un saviem hormoniem. Jo gribi vai nē, bet ja neesi paēdis, izgulējies vai ticis līdz wc, ir grūti nolikt malā savas pamatvajadzības. Jo zīdainis ir mazs egoists, kuram neinteresē, ka tu neesi izgulējies, vai paēdis. Un ne jau visi vīri strādā no mājām, kas tev var palīdzēt arī dienā, ne tikai vakaros. Jā, var atrast laiku paēst, jā var atrast laiku visam, bet tas vairs nav tā kā bija pirms tam. Man bija ļoti raudulīgs un nemierīgs zīdainis, tik pa rokām, man tas bija lielākais izaicinājums dzīvē. Ar laiku jau vnk pierod un paliek vieglāk. ? Bet pāri visam, bērns ir neizsakāma laime un dod uz dzīvi citu skatījumu. ❤️ Ne par ko negribētu mainīt tagadējo dzīvi, kurā ir bērns. Tik vai gribētu vēl vienu? Nezinu, varbūt ar laiku....

Bērns nav egoists 😁 viņš vienkārši fiziski un garīgi nav spējīgs izdarīt lietas. Tam ir vecāki. Un pa rokām būt ir pilnīgi dabiski un normāli. Nesaprotu kā šis var likties kā kaut kas nezin kas 😅🤷🏻‍♀️ Pilnīga normāla zīdaiņa uzvedība.

Nekad neesmu gribējusi bērnu, arī jaunībā nē, un jo vecāka palieku, jo mazāk gribu. Ja agrāk paziņas skandināja - gan pārdomāsi, tad tagad uzreiz pasaka - oi viņai tiešām bērnu nebūs 😃
Iemesli kāpēc negribu ir ļoti daudz. Neesmu mājās sēdētāja, patīk izklaidēties un dzert un ēst, ko gribu un kad gribu, nekad neesmu bijusi baigā sajūsmā pa zīdaiņiem un bērniem vispār un vēl simt iemesli, kurus slinkums uzskaitīt.

Negribu un viss. Nekad neesmu gribējusi. Tas man nekad dzīvē problēmas sagādājis nav.