Piekrītu, ka Ilonai noteikti ir bail arī no sabiedrības nosodījuma.
Tomēr, atbildot uz jautājumu, iespējams, ka jā. Tad jau zūd jēga laulības solījumam "priekos un bēdās", ja kopā ir tikai priekos. Jā, attiecības nav bijušas spožas, krāpšana un viss pārējais, bet mēs neviens nezinām attiecību "aizkulises", to, cik liela ir Ilonas mīlestība.
Jā, dzīve, protams, nav viegla un salda, bet man būtu pārāk lieli sirdsapziņas pārdzīvojumi, skumjas un nožēla gan par zaudētajiem nākotnes plāniem, sapņiem, kas palikuši pagātnē, ja atstātu vīru. Būtu ļoti grūti dzīvot tālāk un būvēt savu dzīvi, zinot, ka pansionātā atrodas vīrs, ar kuru esam bijuši kopā, būvējuši plānus, mīlējuši viens otru. Un noteikti būtu ļoti grūti arī tāpēc, ka zinātu, ka vīrs jūt un zina, ka sieva ir viņu pametusi traģēdijas dēļ.
Bet no otras puses arī žēl savas dzīves, jo saproti, ka iespējas, dzīvojot ar šādu cilvēku ir ierobežotas + bērns aug tādā vidē.
Ļoti sarežģīts un nepatīkams jautājums. Esmu par to domājusi, bet tā arī nenonāca pie atbildes. Un ļoti ceru, ka tas arī paliks iedomās, ne īstajā dzīvē. Nedod Dievs pieņemt tādu lēmumu kādreiz.
Jābūt ļoti lielai mīlestībai, lai ziedotu savu dzīvi otra aprūpei.