Neatbildēts mīlestība

Šķiet, lielākoties simpātijas ir abpusējas no abām pusēm. Kā saka - tāds tādu atrod. Manā pieredzē, kad jūti pa īstam- tad arī otram cilvēkam ir abpusējas simpātijas. Jautājums gan, cik lielā mērā tās ir, lai kaut ko ar tām iesāktu vai otrādi - notušinātu.

Neesmu to nekad ņēmusi vērā , to “patikšanu”. Ir bijis ,kad ļoti patīk džeks, nekas nesanāk un ar laiku paliekam kā draugi, un iepazīstot to cilvēku tuvāk liekas -šausmas un auzas,labi ka tur nekas nesanāca.
Patikšana un simpātija ir kaut kāds ārējais veidols, ko mēs paši idealizējam,izpušķojam,uzvelkam rozā brilles,bet ja nāktos iepazīt tuvāk to cilvēku, var nakties saprast,ka nekas labs no viņa tur nav😄
Nekad neesmu nopietni uztvērusi savu sajūtu -“Vot man viņš patīk”, nu patīk un patīk, jo vienmēr esmu sapratusi,ka tas ir pārāk idealizēts tikai manā galvā.
Nekad neesmu uzskatījusi to par “mīlestību” ka man patika savs klasesbiedrs. Tas ir pārāk skaļš vārds, ka viņa izskats, un statuss sabiedrībā,kaut kādas manieres un ieradumus sauktu par mīlestību.
Nu nesagāja un nesagāja, vienmēr uztvēru to ļoti vienkārši. Pasmējos un -“nu labi dzivojam talak” lai gan klasesbiedrs patika šausmīgi un arī atzinos.

Atceros ka savulaik skolas gados draudzenei patika viens puisis. Nu patika līdz ārprātam,lai gan par “čau kā iet “ un tikšanos skolas gaiteņos nebija. Samīlējusies līdz ausīm bija un gandrīz jau kāzas gatavas. Šī protams taka sniegs uz galvu rakstam džekam-“Tu man patīc ,vai nevēlies pēc skolas aiziet uz kino?” ,uz ko čalis atbildēja,ka viņam šobrīd veidojas attiecības un ir taka date statusā ar meiteni citu. Brēka bija liela,puņķi un asaras, gandrīz vai uz citu skolu jāiet, šitāda bimbāšana gandrīz vai divus mēnešus gāja, viņa to sauca par mīlestību un man nāca smiekli😂 Lidz šim dažreiz viņai to pieminu un vienalga saka-“ai mīlēju viņu”😂

Tas ir pilnīgi normāli, ka liek justies neērti un ir kauns par to, ka saņem pretī atteikumu. Tas vienkārši iedragā ego, jo grūti ir sagremot un pieņemt to, ka kādam / kādai neesi gana labs / laba.

Piekrītu, ka tas ir vienkārši kauns, ego iedragāšana, ka neesi gana labs/a priekš kāda, tāpēc arī cilvēks cenšas ''aizbēgt'' no otra pēc atraidījuma, lai nav sāpe sirdī...
Es vispār kādreiz biju flirtētāja. Īpaši studiju sākumā. Man patika dažādos draugu tusiņos, bārā uc. paflirtēt. Un bieži vien es to darīju just for fun. Es, protams, pieļāvu domu, ka ''ja nu atsauksies, izveidosies attiecības'', tāpēc gluži jau nespēlējos ar citu jūtām... Man patika justies iekārotai, patika uzmanība, tas cēla ego, bet jā, ir gadījies apdedzināties.
Sāpīgs bija viens atgadījums. Iepazinos ar čali, iepatikās, sarunas viegli vedās, biju tajā vakarā iedzērusi pāris glāzes vīna(vienmēr, kad iedzeru, tad man ir drosme un no introverta varu kļūt par kompānijas dvēseli :D), puisis likās ieinteresēts, bet kaklā nekārās, man patika toreiz nepieejamie, tāpēc patika, ka viņš tāds it kā nāk pretī, bet ne līdz galam... bija interesanti, tajos laikos vēl lietoju Snapchatu, atradu viņu tur, sākām snapot(nekas perverss nebija, ja kāda padomāja :D), viņš man atbildēja uz snapiem, es viņam, tā virtuāli komunicējām, viņš bija baigi aktīvs un man, protams, rozā brilles uz acīm un idealizēju viņu kā tādu mačo, misteru perfekto, lidinājos pāris metrus virs zemes, ka TĀDAM džekam interesēju un jau iztēlojos visas attiecības, kuras nebija sākušās...sāku izteiktāk flirtēt un tā, jo likās, ka varbūt vienreiz kaut kas sanāks, es varu pirmā spert soli, nevis gaidīt no puiša... un tad, kad izrādīju lielāku aktivitāti, džeks pēkšņi kluva vēss, pārtrauca komunicēt snapchatā, instagramā nelaikoja jaunāko bildi, neskatījās strorijus... bet es tāpat centos uzturēt kaut kādu saskarsmi, komunicēt...nu un pēc pāris dienām viņš atsūta pēkšņi random snapu, kur viņs uzņēmis selfiju ar kādu meiču un uzraksts ''beidzot satikos ar savu mīļumiņu''... nu jā, lieki piebilst, ka man tas likās vispār wtf, jo sākumā viņš arī flirtēja pretī un ja viņš laika gaitā(kamēr flirtējām) atrada meiteni, varēja vienkārši pateikt, nevis pazīmēties šādā pastulbā veidā veidā..... pēc šī gadījuma es vairāk tā izteikti neizrādu simpātijas, cenšos pirmā nebāzties un vēroju otru, labāk sagaidu tiešas zīmes, ka interesēju un, kad puisis pats uzaicina, nevis pati izteikti flirtēju... jo nu tā sajūta, kad saproti, ka neinteresē ir gana sāpīga, grūti tad ar to cilvēku jebkā komunicēt, jo ir sajūta ''es bāzos, mani atšuva, neesmu gana laba''

Tik ļoti atgādināja manu vidusskolas pieredzi :) protams, tajā laikā visi bija mazi un citādāka domāšana. Tajā laikā likās,ka tas ir pasaules gals un viss ir sabrucis,negūstot pretī simpātijas. Ir pagājuši gadi un šobrīd esam vieni no labākajiem draugiem saprotot,ka tajā laikā ir citādāka izpratne par mīlestību vai jūtām. Beigās no neiegūtas abpusējās simpātijas ir iegūts labākais draugs, kuram izrādījās, ka simpātijas bija, bet neinteresēja pēc būtības ar kādu tikties. :) Ja tā tagad atskatos, tobrīd man likās, ka dzīvei nav jēgas un nebūs iespējams nekad atjaunot draudzību, bet gadi iet un cilvēku domāšana mainās. Nē, mums nav bijušas divdomīgas situācijas no tā laika vai slepenie nodomi. Mazi un emocionāli bijām :D

Nezinu vai mans gadījums skaitās kā "atšūšana", bet kaut kas uz to pusi 😃
Iepazinos pasākumā ar puisi. Sākumā gājām vakaros kopīgi pastaigāties un runājām par visu ko, bet pēc kāda laika vienā brīdī puisis, tā kā sāka attālināties cik jau varēja vispār to izdarit jo ļoti tuvi nebijām. Vienā vakarā "sarunājām" ka nekas nesanāks pēc viņa iniciatīvas. Citas attiecības zinu ka viņam tajā brīdī neveidojās bet noprotu ka pēc mūsu abu sarunām un plāniem dzīvē varbut es viņam nepiesaistīju. Kas to lai zin 😃 lai vai kā puisis visu nobeidza pieklājīgi un tiešā tekstā nepateica lai atšujos bet nu sāpīgi jau bija, jo biju nedaudz sadomājusies uz priekšu, arī paraudāju kādu vakaru, bet ilgi nesēroju jo nu kāda jēga 😄