Nesen piedzima mazulis, šobrīd ir divi mēneši. Bija keizers, tāpēc ilgāks laiks vajadzētu, lai viss būtu kārtība.
Šobrīd cenšos aprast ar jauno lomu.
Pēc dzemdībām jutos daudz maz normāli, divas nedēļas pēc dzemdībām bija jau atpakaļ vecais svars, izmaiņas lielas mani nav neskaitot to, ka šuves vieta un esmu mīksta (sportot nedrīkstu vēl)
Mans vīrietis bieži pārmet, ka esmu atteicibas novārtā atstājusi + šobrīd negribu fizisku tuvību (nezinu kāpēc , nejutu uzbudinājumu un kaisli) , tas arī ir no viņa puses pārmetums, ka esmu atstājusi novārtā visu.
Bet man nav tiešām pagaidām laika par to domāt, domāju daudz par bērnu, protams nogurusi un neizgulejusies. Vairs nejutos ka sieviete, bet gan māte un rupjo sakot kāju patērēja, lai nebūtu jāklausās pārmetumi.
Nav vins slikts, daudz palīdz un rūpējas, bet morāli man kaut kas nav kārtība (dzemdības arī bija ļoti smagas dēļ veselības problēmām).
Liels iemesls domāju tam, ka nejutos ka sieviete. Tāpat arī vins grib, lai daru to un šito (seksuāli ko darīju agrāk vairs nedaru) , bet mums nav tāda dzīve ka agrāk, lai es izpaustos. Pēc seksa taču saprotu, ka vins aizies gulēt un aties no visa, bet man priekšā gara nakts.
Tāpat arī vins mani ikdiena neiepriecina, bet grib, lai iepriecina viņu. Ja ikdiena saņemu no viņa minimumu, tad es pati nevaru atdarīt. Ļoti uzvelkos, ka man jāklausās pārmetumi par seksuālo pusi, jo jutos nesaprasta.
Nedomāju, ka man vienīgajai ir kaut kas attiecības pēc bērna piedzimšanas ir pamainījies, pirmais gads manuprāt visiem ir grūts. + nejutu sevi nekādu attīrstibu, jo tagad man visa dzīve ir iepauzēta.
Kā, lai viņam ieskaidro, ka pārmest tādas lietas šobrīd nav normāli??