Sveikas skaistās dāmas! Tad nu tā ir sanācis, ka nepieciešamas Jūsu domas.
Runa ir par vienu vīrieti, ar kuru esam kolēģi jau dažus gadus. Savā starpā esam pārrunājuši tikai ar darbu saistītas lietas, pārāk neaizraujoties ar privātās dzīves apspriešanu (tur laikam vainīga vairāk esmu es, jo lēnām atveros cilvēkiem). Viņš pats ir diezgan atvērts cilvēks, bet es pārāk viņu neizprašņāju, lai iepazītos tuvāk. Jūtu, ka viņam pret mani ir citādāka attieksme nekā pret citām kolēģēm (sievietēm) - liekas, ka viņam ir daudz lielāka cieņa pret mani un viņš manī ļoti uzmanīgi klausās, kad runāju. Liekas, ka viņš grib redzēt, kas ir aiz manas barjeras, jo par mani viņš faktiski neko daudz nezina - darbā esmu tikai uz nepilnu slodzi (2-3 dienas), līdz ar to mani redz salīdzinoši reti, neesmu pārāk aktīva sociālajos tīklos u.t.t.
Tad pienāca tā liktenīgā diena, kas lika man uzdot šo jautājumu, vai es viņam patīku...Viņš pēc kopā aizvadītas darba dienas, kurā bijām kopā plecu pie pleca strādājuši, pajautāja, kur es dzīvoju. Man šis jautājums nelikās nemaz aizdomīgs, jo valstī bija noteikta komandantstunda, līdz ar to nodomāju, ka viņš vienkārši interesējas, vai laikus paspēšu mājās. Taču laika bija vēl pārpārēm- attiecīgi 2 stundas. Tomēr tad sekoja viņa piedāvājums, ka mani var aizvest mājās. Sākumā bija viegls šoks, taču, protams, piekritu. Braucot mašīnā, viņš uzdeva dažus jautājumus, kas skāra manu privāto dzīvi, kā arī es viņam pajautāju dažas lietas, taču pieklājības normas robežās, pārāk tomēr neizprašņājot viens otru. Papildus, ko uzzināju, viņam mana dzīvesvieta galīgi nebija pa ceļam, līdz ar to viņam sanāca izmest nevajadzīgu līkumu. Pēc tam darbā izjutu, ka viņš izteikti vairāk man ir sācis palīdzēt, ko ļoti novērtēju. Problēma tāda, ka konkrētajā darba vietā būšu tikai vairs mēnesi, nezinu, kā šo viņa rīcību tulkot...
Vai viņš man patīk? Jā, un pēc šī viņa žesta viņš man patīk vēl vairāk. Vai tā rīkotos izpalīdzīgs kolēģis vai cilvēks, kuram interesēju? Jautājums Jums, dāmas. Man viņam uz Ziemassvētkiem ir sagatavota dāvana uz koleģiālajām atvadām (reāli pacentos to sarūpēt), bet varbūt ir vērts, nevis atvadīties, bet veidot jaunu sākumu mums abiem? Kādas ir jūsu domas? Ja viņa iniciatīva nesekos, tad rīkoties man? Kaut kā negribu šo cilvēku izmest no savas dzīves, bet negribu, ka tas viss ir bijis mans izdomāts pārpratums, kas izveidojās viņa rīcības tulkojumā. Varbūt varat dalīties savā pieredzē, ja kaut kas līdzīgs ir piedzīvots?
Paldies!
2
