Sveikas, meitenes!
Lieta tāda, ka esmu attiecībās ar draugu divus ar pus gadus un pēdējā laikā ļoti daudz domāju par sķiršanos. No vienas puses attiecības ir ļoti labas - kad esam kopā, viss ir puslīdz labi (laikam jau jāsaka, ka ļoti labi), bet tā, kā nedzīvojam kopā un šobrīd nav tāda iespēja, tad satiekamies aptuveni 2 dienas nedēļā. Viss būtu labi, bet man nav sajūta, ka viņš mani vēlētos satikt vai ir noilgojies - teiksim, ja es neierosinātu tikšanos, dažkārt šķiet, ka viņš to pamanītu tikai pēc divām nedēļām. Bet, kad satiekamies, tad atkal viss ir kārtībā. Grūti saprast, ko domāt, jo mēs it kā ļoti labi sadzīvojam - nekad nestrīdamies, kad esam kopā, tad jūtos labi un forši un kopā tomēr esam tik daudz piedzīvojuši. Bet no otras puses, man ir grūti samierināties, ka es tik reti viņu redzu (it īpaši tāpēc, ka dzīvojam pusstundas attālumā), viņš man uzraksta 2 teikumus dienā un tos pašus, jo es viņam to palūdzu. Dažkārt man vienkārši šķiet, ka esam ļoti dažādi - es gribu iet, darīt, ceļot, kustēties, kamēr viņš labprāt neiziet no mājām, tāpēc arī kopīgo laiku parasti nepavadām, kā to vēlos es.
Man laikam vnk nav vairs tādas sajūtas, ka viņam būtu bail mani pazaudēt, man skiet, ka viņam ir vienalga.
Nu šausmīgi garas man tās pārdomas, bet nu laikam jau gribu lūgt pēc padoma, man nav pietiekama attiecību pieredze, lai saprastu, kas tad ir tas svarīgais un vai ir jēga turpināt šo… un, jā, runāts ir daudz, bet nekas no tā nav sanācis.
298
