Sveikas,
Es savā dzīvē neesmu tā īsti nemaz jutusi mīlestību pret vīrieti - tādu, pie kura pieturēties un palikt. Nu varbūt vienu - bet pati jau aizmuku. Tobrīd likās esmu par jaunu ģimenei, man bija tikai 16, nelikās jēdzīgi - vajadzēja taču vēk redzēt pasauli. Pēc tam viņa es tā par baudiju, jutu un mīlēju mirkļus ko pavadīju vīrietim blakus. Bet attiecības ar bērna tēvu, jeb precīžāk - beigas šīm attiecībām stipri mainīja manu dzīvi, mani pašu, izpratni par dzīvi. Pēc to izbeigšanas atmodos jaunā pasaulē, taču pasaulē kurā vienīgais, kas palika - ticība atkal just, atkal kādu satikt. Pēc tam mēgināju veidot attiecības. Neizdevās, patiesībā pat liekas, neko nejutu, kā tikai tādu pieķeršanos un vēlmi pēc siltuma, Tagad labu laiku esmu viena, sākumā tā jutos labi, šķita, ka tā tam vajag būt - neesmu paredzēta attiecībām, gimenei, mīlestība. Un pa šo laiku nav pat vīrieša, kuru es gribētu sev blakus - pat ne piekura pieķerties domās. Un tomēr Tik ļoti trūkst šīs sajūtas. Šī sirds siltuma, brīžiem ļoti skumstu. Es ticu ka parādīsies kāds, kas manu noslēgto sirdi ieraudzīs, atvērs. bet es nezinu kā cīnīties ar skumjām. Varbūt es neesmu vienīgā kura šādi jūtas?
atvainojos par savu čīkstēšanu, bet gribējās mazliet izpausties
22
