Sveiki.
Jau aiz durvīm klauvē divu gadu kopābūšana.
Dzīvojam saticīgi, nav kašķu par pilnībā neko. Viņam savi dzīves sapņi un mērķi, man savējie. Viņš ir vīrietis, kas ļoti vērsts uz finansiālu neatkarību, savu sapņu realizēšanu. Kas tiešām nav slikti. Es šobrīd cītīgi krāju naudiņu savam sapnim. Viens otru atbalstam.
Un tad es kaut kā aizdomājos... man 26, drīz 27. Viņam tuvu 30. Iespējams es skrienu par ātru, bet... šķiet, ka vajadzētu būt nākamajam solim. Bildinājumam. Bet nav. Kaut kā velk garumā.
Kad runājam par bērniem, tad tos šobrīd arī neplānojam. Ja gadītos, viņš uzņemtos atbildību, to esam izrunājuši. Bet kolīdz pieminu nākotnes kāzas vai ko tuvu tam, tā ir kaut kādi jociņi. Šķiet, viņš nav gatavs. Ko it kā saprotu.
Es skrienu par ātru? Vai ir ok gribēt ko vairāk pēc kopīgiem diviem gadiem?
15
