Stress pirms publiskās uzstāšanās

Labi jāpārzin temats un jājūtas skaisti, ērti apģērbtai.

Es arī agrāk biju kautrīga un satraukusies, bet tas mainījās, kad skolas laikā regulāri bija jātaisa pretenzācijas un tās jāpretenzē, ne tikai kursabiedriem, bet arī svešiem cilvēkiem.
Manuprāt veiksmīgi izdodas tad, ja koncentrējies uz pašu runu/tematu, un pie tam labi pārzini to, ko runā. Nevajag domāt par citiem cilvēkiem, vai to kā izskaties. Kā arī treniņi..pamēģini kādam to mājās atstāstīt, ja ir iespēja.
Kā arī daudzās darba intervijas uz kurām savulaik gāju - palīdzēja. Jo cilvēki taču ir tik dažādi, darba sfēras, jautājumi.. laika gaitā tas nāk ar pieredzi.
Taču neredzu neko traku - jo galu galā satraukties ir dabiski un normāli. Grūti paskaidrot kā to kontrolēt ;) vienkārši jāliek akcentu uz kaut ko citu, kamēr runā.

Vienmēr uztraucos, taču arī vienmēr sev galvā stāstu, ka neesmu vairs bērns un vajag sevi tomēr mācēt saņemt rokās. Nedaudz atbrīvojies, neuztver to uzstāšanos kā kaut ko šausmīgu, stingru un kritisku! Vienkārši esi tu pati! Ja tev ir prezentācija, tad tu taču pārzini savu tēmu, par ko tad uztraukties? Ja cita veida uzstāšanās, tad vienkārši nedaudz atbrīvojies. Nav tādas vienas lietas, kas visiem palīdz. Katrs atrod to savu variantu, kas nomierina😁 Un uzstāties man sanāk diezgan bieži, uztraucos katru reizi, taču, kad lieta jau aiziet līdz pašai darbībai, tad esmu domās pārāk aizņemta ar darbību, lai domātu par uztraukumu. Vienkārši izbaudu un iedzīvojos🙃

Man ir izteikts "lampu drudzis",stresoju,dīdos, rokas trīc, pirms nozīmīgām runām, prezentācijā, nevaru ar to cīnīties un arī necīnos, jo brīdī,kad sāku runāt, tas viss pāriet, jūtos kā zivs ūdenī.😄

Aktuāls jautājums, jo es galīgi neprotu publiksi uzstāties.
Atceros studiju laikā vienmēr biju gatava(informācijas ievākšanas ziņā uc) cik vien var būt gatavs(uz semināriem, prezentācijām uc.), bet tāpat man bija stress. Katru reizi, kad mana kārta bija es biju ļoti sastresojusies, tāpat kā tu apraksti - man prāts bija atslēdzies, es tikai domāju par to kā tas izskatas no malas, likās, ka visa trīcu no bailēm utml., es arī stresā runāju ātri un man ir grūti veidot acu kontaktu ar auditoriju, tāpēc parast skatos auditorijas virziemā, bet kaut kir tālumā, nevis kādam cilvēkam virsū.
Ir traki vēl tagad, bet censos sev iestāstīt, ka kāda nozime ko citi domā? Viņi visdrīzāk dzird tikai skaņu, ko saki, nevis blenž virsu un domā, ka vot vina gan streso. Bez tam ne vienmēr to stresu var pamanīt. Man ir biiis, ka pēc tam man cilvēki nāk klāt un saka, ka izklausijas pārliecinoši, lai gan paša iekseji es panikoju un likās, ka sarkstu, trīcu kā apšu lapa uc. Līdz ar to, es domāju, ka tās ārējās izpausmes biez vien nav tik iztiektas un ir tikai musu galvā. :)
Bet nu ja kāda ietieks kā reāli nedomat par apkārtējiem, tad cepums! Man ir sociālā trauksme un man ir grūti vispār būt publikā, pajauat kaut ko uc, bet pamazām cīnos

Man agrāk arī tā ir bijusi liela problēma, daudz piedalījos koncertos un spēlēju publikas priekšā. Arī labi pārzinaju gan tekstu, gan to, kas jādara, taču stress lika atgādināt, ka visu varu arī aizmirst.
Neatceros kas, bet man reiz teica - "nevienam zālē neinteresē kā tu jūties. Visiem ir svarīgi tas, kas notiks tai mirklī, kad parādījies uz skatuves."
Šī doma man lika aizdomāties - ja jau nevienam tas neinteresē, tad kāpēc man par to tā jāiespringst. Neviens neredz un nesaprot manas jūtas.
Līdz ar to šī doma mani vienmēr nomierina - "nevienam tas neinteresē" un tad es pati sev ieskaidroju ka tas ir mans vaļasprieks un man tas jāizbauda. 😉
Tā pat kā agrāk ļoti baidījos braukt ar mašīnu gan pa lielpilsētu, gan tālos gabalos. Taču viens gudrs cilvēks man reiz teica - "uz ceļa var būt tikai viena kļūda - letāla! Pārējā ir tikai dzīves skola un pieredze, ja arī tā ir bezgala nepatīkama!"
No tā izlobiju savu un tas mani iedrošināja braukt Vācijā pa bāni. Taču arī jādomā ar galvu ko dara. 🙂

Kā arī vēl viens ieteikums - neveido acu kontaktu ar publiku, ja tevi tas nenomierina 😁 skaties tai virzienā - uz krēslu, uz stieni, virs galvām uz tālāko sienu. 😉 Labāk spēsi savākties ar domām 😉 sāku pēc pieredzes

Aj, man tas pats un zinu, ka to nekad nepārvarēšu. Paldies dievam augstskola pabeigta, darbā nav jāuzstājas, tapēc ceru, nekad dzīvē vairs to nedarīt. Un vispār man tas šķiet normāli - nav visi baigie oratori un pofigisti.

Saprotu labi tās sajūtas, jo man arī(tāpat kā kādiem 90% cilvēku) ir bail no publiskās uzstāšanās.
Man vispār ir bail reizēm izteikties, pat ja tā nav prezentācija vai kaut kas “uz saktuves”, pat vienkārši izteikt savu viedokli, dot ieteikumus mēdz būt grūti, jo esmu cilvēks ar diez gan zemu pašvērtējumu, sliktām oratora spējām un man konstanti ir paranoja no tā ko citi padomās, domas, ka neesmu gana laba/zinoša utml., bet es vienmēr cenšos paturēt prātā, ka caur diskusijām un iesaisti viss arī veidojas, līdz ar to labāk celt kādu ieteikumu galdā, piemēram, nesen darbā par beižaku telpu vēdināšanu, nekā necelt priekšā un ciest. Un visi citi nemaz nav tik gudri un kompetenti kā mum škiet :)
Publiskās uzstāšanās ka tādas, kur runā viens pats man ir cita līmeņa stress. Un es nāku gatava, izpētījusi visu krustu šķērsu, miljons reizes pārbaudījusi materiālus, ko celšu auditorijai priekšā utml., tomēr stress man ir kaut vai šauj nost. Pašai skiet, ka ārēji visi redz manu stresu, bet reāli tā nav!! Jā, reizem var redzēt, ka cilvēks ir iespējams nedaudz satraukts(pēc ķermeņa valodas, balss uc), bet tas nekas nav tik izteikti kā mūsu prāts vizualizē.
Es domāju, ka iemācīties runāt un mazāk stresot var ar praksi un zināšanām. Jo dziļāk ej tēmā, jo vairāk zini un vairāk vari atspēkot, pierādīt savu sacīto. Tāpat man patik, ja es uz prezentēšanu izskatos zolīdi, pievilcīgi, tas palīdz. Bez tam daudz kas atkarīgs no uztveres, ir tādi, kuriem pofig, bet ir tādi stresainie kā es :), tāpēc jau es nekas nevaretu būt līdere, jo man nav harzimas, ne drosmes tik daudz.
Pagaidām kuļamies. Mes visi kuļamies. Arī es.

Domāju, ka to iemācās darot praksē regulāri un pārzinot savu tematu.

Pazīstami.
Tagad, kad studijas pārsvarā notiek attālināti, ir kaut cik vieglāk, jo tu neredzi cilvēkus reālajā dzīvē, tevi var mazāk nopētīt.
Bet, kad vēl studijas bija klātienē, bija daudz vairāk darbu, kur vajadzēja uzstāties. Ar laiku pierodi pie tā, stress ir nedaudz mazāks.
Bet jau no skolas laika vienmēr ir bijis stress pirms uzstāšanās, īpaši, ja tā ir nozīmīga. Kad vajadzēja aizstāvēt ZPD, biju ne dzīva, ne mirusi stresa dēļ. :D
Kad sāku runāt, ar laiku tas stress pāriet. Ļoti palīdz, ja uz lapas ir uzrakstītas piezīmes vai teksts, kas jārunā. Galvenais nelasīt visu no lapas. Pirms uzstāšanās pārliecini sevi, ka citiem nemaz tik ļoti neinteresē tas, ko tu stāsti. Ne tādā ziņā, ka tu pasniedz to visu neinteresanti, bet visiem ir brīži, kad uzmanība noklīst, aizdomājas par kaut ko citu, kā arī ļoti reti tiek pievērsta uzmaniba detaļām. Katrs lielākoties domā par sevi. Cik bieži tu no A līdz Z noklausies visu, ko kāds cits stāsta, kad uzstājas?
Ir normāli, ja ir kaut neliels stress pirms uzstāšanās. Man tas ir pat tad, kad jārunā pasniedzēja un kursabiedru priekšā parastā nodarbībā, īsi pastāstot par izlasīto materiālu utt.
Tāpat arī tad, kad jāsaka tosts visu priekšā. Ciest to nevaru. :D Kad darbā ir kāda pasēdēšana, priekšniekam ir ieradums negaidīti sarunas vidū pateikt "un tagad tostu sāka Anna". Tā kā tas vienmēr ir negaidīti, tu nepaspēj apdomāties, ko teikt, un kā bonuss ir tas, ka viss lielais kolektīvs tajā brīdī uz tevi skatās, gaida, ko tu teiksi, kamēr tu izmisīgi centies ātri noformulēt domas. :D Šis ir iemesls, kāpēc man ne vienmēr patīk svinēt kaut ko darbā.