Dzīvošana pie vecākiem...

Sāku dzīvot atsevišķi uzreiz pēc vidusskolas beigšanas 19 gados. Līdz 20 gadiem būtu vēlams izvākties, ja apstākļi atļauj.
Jā, noteikti attiecības uzlabojās. Kad dzīvojām kopā, bija diezgan bieži strīdi par dažādiem sīkumiem (manai mammai ir sarežģīts raksturs). Tagad attiecības ir lieliskas.
Ja nav tik traki, dzīvojot ar mammu, tad to gadu nestrādātu, lai nebojātu veselību. Vai arī, ja ir iespēja, pāriet uz neklātienes studijām, savienojot tās ar darbu.
Turklāt ir iespēja, ka studijas atsākusies klātienē. Tad tev būs iemesls pārvākties atpakaļ uz kojām. Protams, cerība ir maza, bet tomēr.

Paralēli studijām iesaku iet uz kādu pusslodzi strādāt. Pat tad, ja tā būs joma kurā nemācies. Tu iegūsi vairāk nekā zaudēsi. Māte redzēs ka centies dzīvot savu patstāvīgo dzīvi, sev varēsi nodrošināt kino un visas pārējās ekstras, kam māte tev dod naudu.

Es uzskatu, ka nav tāds vecuma līdz cik ir ok dzīvot pie vecākiem.
Atsevišķi ir jāsāk dzîvot, kad tev ir patstāvīgi ienakumi un vari nomaksāt īri un vismz pabarot sevi, nevis, kad sasniedz konkrētu vecumu. Protams, ir vecaki, kas palīdz ar finansēm un apmaksā, piemēram, īri, bet jebkurā gadījumā uzskatu, ka ir jābūt patstāvīgiem ienākumiem, lai dzīvot atsevišķi. Vienam tas ir 19 gados, citam varbūt 24 gados.
Starp citu, daudz kur citur ārzemes šķiet normāli, ja bērns dzīvo poe vecākiem pat līdz 25 gadiem un par vairāk...
Es tikai nesen(burtiski 2 mēnešus atpakaļ) pārvācos atsevišķi dzīvot un man ir tik pat gadu kā tev. Līdz šim arī dzīvoju kojās, pabeidzu bakalaurus, tagad vairāk kā gadu man ir darbs un pašlaik īrēju dzīvokli kopā ar draudzeni. Vecāki tāpat dod pilnas somas līdzi, kad atbraucu ciemos, bet finansiāli pati sevi nodrošinu.
Tava situācija ko? Tev pasai jāsaprot, ko vēlies, bet skriet pakaļ citiem gan nevajag.

Es izvācos 19 gados,nebija diži variantu,nācās vien uzsākot patstāvīgu dzīvi!
Ieteiktu fokusēties studijām,ja mamma ir ar mieru ,ka dzīvo pie vinas izmanto šo izdevību,Tev vēl būs viss dzīvē ,Lai būtu patstāvīga utt ,bet universitāte uz doto mirkli būtu jābūt prioritātei,kas Tev iespējams nākotnē nodrošinās labu darbu =labu algu,nav ko mocīties ar pusslodzes darbu un studiju apvienošanu,ja mamma ir ar mieru,ka dzīvo pie vinjas un daleji finansiali Tevi atbalsta!
Man tāda iespēja nebija ,nekas neatlika,kā sākt savu dzīvi uzreiz pēc koledzas,bet noteikti savam bērnam laušu dzīvot un atbalstīšu kā vien var,lai var studēt un pēc tam veiksmīgi uzsākt adult life!

Naktsputns @ 09.08.2021 19:59

Es uzskatu, ka nav tāds vecuma līdz cik ir ok dzīvot pie vecākiem.
Atsevišķi ir jāsāk dzîvot, kad tev ir patstāvīgi ienakumi un vari nomaksāt īri un vismz pabarot sevi, nevis, kad sasniedz konkrētu vecumu. Protams, ir vecaki, kas palīdz ar finansēm un apmaksā, piemēram, īri, bet jebkurā gadījumā uzskatu, ka ir jābūt patstāvīgiem ienākumiem, lai dzīvot atsevišķi. Vienam tas ir 19 gados, citam varbūt 24 gados.
Starp citu, daudz kur citur ārzemes šķiet normāli, ja bērns dzīvo poe vecākiem pat līdz 25 gadiem un par vairāk...
Es tikai nesen(burtiski 2 mēnešus atpakaļ) pārvācos atsevišķi dzīvot un man ir tik pat gadu kā tev. Līdz šim arī dzīvoju kojās, pabeidzu bakalaurus, tagad vairāk kā gadu man ir darbs un pašlaik īrēju dzīvokli kopā ar draudzeni. Vecāki tāpat dod pilnas somas līdzi, kad atbraucu ciemos, bet finansiāli pati sevi nodrošinu.
Tava situācija ko? Tev pasai jāsaprot, ko vēlies, bet skriet pakaļ citiem gan nevajag.

Pilnībā piekrītu! Valstī, kurā dzīvoju, tas ir pilnīgi normāli, ja bērns dzīvo pie vecākiem, pat ja sen jau ir izaudzis no tā bērna vecuma. Tāpat kā ir normāli, ja vienā mājā kopā dzīvo vairākas paaudzes. Līdz ar to uzskatu, ka nav tāds noteikts vecums, kurā būtu jāpamet vecāku mājas. Pie vecākiem vari dzīvot kaut vai 50 gadu vecumā, ja vien esi finansiāli neatkarīgs, palīdzi nomaksāt rēķinus un pats māki nomazgāt savus traukus un izmazgāt zeķes.
Ja par sevi, izvācos 19 gadu vecumā. Pēc tam, kad viss dzīvē juka un bruka, 24 gadu vecumā uz neilgu laiku atgriezos dzīvot pie vecākiem, kamēr sakārtoju savu dzīvi. Mani vecāki ir ļoti pretīmnākoši, ar mammu esam labākās draudzenes. Es mierīgi būtu varējusi kaut vai visu to laiku dzīvot pie viņiem, jo strādāju un pati sevi materiāli nodrošināju. Izvācos tikai tāpēc, ka prasījās brīvību. Tagad, ja varētu laiku pagriezt atpakaļ, nebūtu izvākusies un būtu palikusi dzīvot ar vecākiem, jo tad, visticamāk, nebūtu pieņēmusi neskaitāmas nepareizas izvēles, kuras noveda pie tā, ka tajos 24 gados biju iekūlusies parādos un nācās visu dzīvi sākt būvēt no jauna.
Ja par tēmu, tad ieteiktu fokusēties studijām un izmantot iespēju, ka vari dzīvot pie mammas, bet, kamēr pati sevi nevari finansiāli nodrošināt, nākas paturēt prātā, ka tas, kas maksā, tas arī pasūta mūziku. Respektīvi, ja mammai nepatīk, ka nenomazgā traukus vai atnāc mājās iedzērusi, viņai ir visas tiesības būt par to neapmierinātai, jo viņa tā jau ļoti nāk pretī, dodot pajumti un palīdzot finansiāli, līdz ar to pretī gaida zināmu atdevi un cieņu. Tas arī viss.

Dzīvošana pie vecākiem tev iemāca precīzi necik būt patstāvīgam. Komfortā sēdēt vienmēr ir patīkami.

RedBull @ 09.08.2021 18:20

Hey!
Man ir 21 un es dzīvoju pie mammas. Neesmu finansiāli neatkarīga, tāpēc mammas noteikumi un viņa mani uztur.
Esmu PLK studente, studiju laikā dzīvoju kojās, ko apmaksā mamma un ēšanai, aiziešanai uz kino uc tēriņiem, ja paskaidroju kāpēc un kam viņa man dod naudu. Varbūt kāds tagad smīkņās, ka esmu izlutināta un uzsēdusies mammai uz kakla, bet.... kā jau teicu esmu PLK studente, studēju budžetā, tāpēc mācības man ir prioritāte(domāju gan mainīt studiju programmu, bet pagaidām nesaņēmos un domāju pabeigt uzsākto izglītību, jo 1 gads līdz diplomam palicis), savienot ar darbu būtu loti grūti, jo grafiks ir tāds kā ir, turklāt Rīgā īrēt dzîvokāli ir grūti.
Esmu domājusi par piestrādāšanu kafejnīcā vai kādā veikalā, bey saprotu, ka tas absolūti pieredzi nākotnei nedos, jo plānoju iet citu celu, sabojās manu fizisko un mentālo veselību un ies grūtāk studijās.... protams, ja grib, tad var visu un reizēm uznāk vēlme atrast jebkādu darbu, lai tikai dzîcotu patstāvīgi.
Man ar mammu nav draudzeņu attiecības, bet nav arī sliktas attiecîbas. Vienkārši katra ar savien untumiem un kaprīzēm un reizēm ir strîdi par ikdienišķām lietām - piemēram, par ti, ka no ballītes atnācu iedzērusi, par traukiem, kurus uZreiz nenomazgāju utml.
Esmu cilvēks, kas izbauda būšanu vienai, patstāvīgu dzīvi. Kad dzīvoju kojās, istabas biedrene tik pat ka nerādījās, nāca tikai pārnakšņot vēlu vakarā, tāpēc es principā jutos tā kā dzīvotu viena.
Tagad jau nevar zināt kā būs studijas... gads bija jādzīvo pie mammas, jo viss attālināti un viņai ir nostāja, ka nav ko man vienai darīt, labāk mājās palīdzēt mājas darbos un maksat kojās par gultas vietu, nevis pilno īres maksu bail, ka atkla būs tāpat...
Cik gadis jūs sākāt dzīvot atseviški? Līdz cil gadiem, jūsuprāt, bûtu jāizvācas bērnam?
Vai attiecības ar vecākiem uzlabojās kopš atseviški sākāt dzīvot?
Ko ieteiktu man? Gadu nomarineties tāpat un tad atrst normālu pilnas slodzes darbu, vai strādāt paralēli studijām nesaistīts darba un krāt ja tagad?(vismaz tad man nevajadzetu braukt pie mammas dzîvot, ja viss aizies attālināti... bet nu iekrāt daudz diez vai sanāks)
Paldies!

Katram jau savs. Es izvācos 20 gadu vecumā no vecāku mājām, lai gan pēdējais gads jau bija tāds nosacīts, vairāk biju biju prom nekā mājās. Sākot studēt strādāju par viesmīli, lai gan tas arī nebija vispār necik saistīts ar izvēlēto nākotnes profesiju un studijām, un noteikti nebija sapņu darbs. Darba pieredze atvēra acis un “uzaudzēja biezu ādu” un kopumā neko sliktu nevaru teikt, tas vienkārši bija jāizdzīvo un viss. :) man gan nebija variantu - nestrādāt, jo vecākiem finansiālā situācija bija ļoti nestabila, bet ja būtu bijusi iespēja nodoties tikai mācībām un pašizaugsmei, tad to būtu izmantojusi. Varbūt Tev ir iespēja atrast darbu nozarē, kurā studē? Kaut vai kā palīgam, vai praksē? Jo pastrādājot būs pavisam skats uz nozari un varbūt vari atrast, ko saistošu tajā visā.
Un piekritīšu, ka dzīvojot pie vecākiem (pat neatkarīgi uztur viņi vai ne) ir jāpalīdz ar mājas lietām, jābūt cieņai vienam pret otru un jānovāc tie trauki uzreiz.

Iestājos med koledžā. Pirmais pus otrs gads bija ļoti grūts. Ņēmu kredītus un mazliet mamma palīdzēja. Pēc 3. Semestra varēju sākt strādāt NMPD un ar to brīdi sākās finansiāls kāpums. No pirmajām algām atdevu kredītus un pamazām sāku arī mājās kaut ko ieguldīt.
Covida laiks sakrita ar otro kursu. Nereti ātrajos mēnesī bija 192 stundas un + pilna laika mācības online, dažkārt arī klātienē. Bet nu galā tiku.
Tagad jāsaka, ka risks ņemt kredītus atmaksājās.
Pirmo pus otru gadu visu laiku dzīvoju kojās. 1x mēnesī atbraucu mājās.
Teikšu vienu - mācības pilnīgi obligāti pabeidz. Tev ir jāpelna nauda ar izglītību. Par kasieri strādāt vienmēr varēsi.

Es arī patstāvīgo dzīvi uzsāku uzreiz pēc vidusskolas absolvēšanas. Pirms tam attiecības ar mammu man nebija tās labākās, neilgi pēctam tās uzlabojās, sanāca vienu brīdi būt bez darba, tādēļ atkal padzīvojos pie viņas laukos un jutu, ka jau velk uz kašķiem, bet nu jau pēc vairākiem gadiem esam kā labākās draudzenes. Piektītu, ka jo tālāk viena no otras, jo labākas attiecības.
Negribu teikt, ka pašā sākumā ar finansēm bija viegli, tāpat mamma palīdzēja, atbalstīja, jo mana tā laika alga bija smieklīga, izdevīgāk viennozīmīgi būtu bijis palikt pie vecākiem, bet slikto attiecību dēļ ar omu, man vajadzēja braukt prom.
Mācījos neklātienē, jo paralēli gribēju strādāt pilna laika darbu, tādēļ arī darba attiecības varēju uzsākt teju uzreiz, protams, nebija viegli, tāpat mocījos. Par studijām arī maksāju pati un visa mana niecīgā aldziņa aizgāja tam. Teikšu tā, mazpilsētā nemaz nebija tik viegli atrast darbu, neraugoties uz to, ka Universitātē jāierodas tikai dažas reizes mēnesī, tāpat bimbāju, ka esmu neveiksminiece, nekam nederīga, vēl joprojām dzīvoju uz mammas rēķina (viņa naudu man labprātīgi skaitīja pati, tādēļ zināju, ka varu rēķināties). Šobrīd neuzskatu, ka panākumu atslēga slēpjas tajā, ka vakaros pēc studijām pienes klientiem kafiju - jā, tā arī ir pieredze, bet Tu dzīvē bez tā neko nenokavēsi. Ja esi lielākoties emocionāli spēcīga, protams, ja vari savienot ar darbu, uz priekšu, vēlu tikai veiksmi, bet ja šaubies, padomā vai ir vērts it īpaši tad, ja ir pēdējais studiju gads. Ja zini, ka vakarus pavadi mācoties, padomā, vai esi gatava ziedot miegu, labās atzīmes, lai tikai nopelnītu naudu kino vai kādām izklaidēm (ja ir lielāks mērķis, tad protams citādāk). Izkritīsi no budžeta un ko tad? Visa alga aizies studiju maksai. Es gribēju pamest studijas mēnesi pirms eksāmeniem un bakalaura darba nodošanas, netiku ar visu galā un beigu beigās tāpat paņēmu mācību atvaļinājumu.
Ja ir piedāvājums strādāt pusslodzes darbu Tev interesējošā sfērā, darīt to, kas patīk pašai, jā, viennozīmīgi piekrīti, taču strādāt tikai naudas dēļ, bet mocīt sevi un riskēt ar budžeta vietu - apdomā pati. Zinu pat vairākus savus vienaudžus, kuri visus jaunības gadus veltījuši tikai studijām, pat pabeidzot maģistru nav strādājuši nekur vairāk kā tikai praksēs, kā puiši, tā arī meitenes dzīvo pie vecākiem. Cerams, ka šogad vairs attālinātās mācības nebūs un varēsi dzīvot kojās, tā vismaz atkal nedaudz pamainīsi vidi, nebūs visu laiku jābūt kopā ar vecākiem. Mans mērķis bija arvien ātrāk tikt prom no mammas midzeņa, taču tai pat laikā bieži apkārt bija cilvēki, kuri dzīvoja pie vecākiem arī pēc 25 gadiem, neuzskatu, ka tas ir nosodoši, drīzāk forši.
Katrā ziņā, lai izdodas visu salikt pa plauktiņiem un Tu katrā ziņā neko nenokavē, absolvēsi skolu un viss vēl būs tikai priekšā.

Esmu domājusi par piestrādāšanu kafejnīcā vai kādā veikalā, bey saprotu, ka tas absolūti pieredzi nākotnei nedos, jo plānoju iet citu celu, sabojās manu fizisko un mentālo veselību un ies grūtāk studijās..

Atvaino, bet šis bija muļķīgākais, ko izlasīju no Tava teksta. Jebkurš darbs dod pieredzi. :D kas tā par domāšanu? Ja domā dzīvot pie mammas un pēc tam bez pieredzes tiksi augstā plauktiņā, good luck

woman_wonderland @ 10.08.2021 09:21

Atvaino, bet šis bija muļķīgākais, ko izlasīju no Tava teksta. Jebkurš darbs dod pieredzi. :D kas tā par domāšanu? Ja domā dzīvot pie mammas un pēc tam bez pieredzes tiksi augstā plauktiņā, good luck

Esmu strādājusi vasarā gan pēc 11., 12.klases un pēc 1. kursa, tāpēc nav gluži tā, ka neko neesmu darījusi. Šajā vasarā nestrādāju dažādu apsvērumu dēļ.
Pašlaik vienkārši apdomāju par darba savienošanu ar studijām. Ļoti labprāt pārietu uz neklātieni, bet tas nozīmēs maksāt arī par studijām un tad ne šis, ne tas, jo visa nauda aizies mācību maksā. PLK studentam ir grūti atrast darbu, jo grafiks ir tāds kā ir, bet pašlaik domāju varbūt pastrādāt uz pusslodzi, jo vismaz tas būs atspēriena punkts finansiāli nākotnē un iespēja pamainīt vidi

Pašlaik vienkārši apdomāju par darba savienošanu ar studijām. Ļoti labprāt pārietu uz neklātieni, bet tas nozīmēs maksāt arī par studijām un tad ne šis, ne tas, jo visa nauda aizies mācību maksā. PLK studentam ir grūti atrast darbu, jo grafiks ir tāds kā ir, bet pašlaik domāju varbūt pastrādāt uz pusslodzi, jo vismaz tas būs atspēriena punkts finansiāli nākotnē un iespēja pamainīt vidi

Varbūt ir variants atrast darbu, kur paralēli var klausīties lekcijas datorā (studijas visticamāk būs attālināti)? Piemēram, kādā birojā vai mazā veikaliņā, kur darbs nav tik dinamisks, un tu vari veltīt laiku mācībām arī?

Vienkāršākais veids - atrodi draugu! Dalīt diviem uz pusēm gultu ir medusmaize. Pati tā uzsāku savu patstāvīgo dzīvi, salīdzinoši agrā vecumā, kamēr visi bijām tikko sākuši mācīties vidusskolā.
Diezgan sen biju sapratusi, ka no no mājām izvākšos ātri,jo vienmēr esmu bijusi pati par sevi. Jautājums, kāda esi tu? Patstāvīga vai vienkārši nespēj sadzīvot ar māti un viņas kaprīzēm?
Ar laiku tas viss notiek dabiski, gan darbs, gan mājas. Kamēr tu sēdi pie mammas dzīvoklī un domā, kā būtu, ja būtu. Nebūs. Dari!

Sāku dzīvot atsevišķi 16 gados, kad sāku mācīties tehnikumā. Vecāki nevarēja nodrošināt, mācījos cītīgi,lai dabūtu augstāko stipendiju.
Šobrīd studēju PLK budžetā, paralēli strādāju. Man paveicies, ka darbs ļauj pielāgoties studiju grafikam. Viegli nav, bet izturēt var. Piekrītu, ka divatā ir vieglāk - izdevumus par dzīvošanu var dalīt uz 2. 😀
Domāju, ka kaut kāda pieredze būtu tev noderīga arī tagad, tikai jāseko līdzi,cik daudz vari turēt. Man pirmais gads bija traks. Strādāju uz maksimumu, cik darbā varēju. Pēc tam sapratu, ka tas nav to vērts un tagad slodzi pielāgoju. Palīdzējis ir arī attālinātais process - nav jāpavada laiks ceļā, starp studijām un darbu var atpūsties turpat mājās, nevis atrasties transportā.

woman_wonderland @ 10.08.2021 09:21

Atvaino, bet šis bija muļķīgākais, ko izlasīju no Tava teksta. Jebkurš darbs dod pieredzi. :D kas tā par domāšanu? Ja domā dzīvot pie mammas un pēc tam bez pieredzes tiksi augstā plauktiņā, good luck

Gluži to pašu padomāju. Esi gan Tu izlutināta, ja reiz tā domā. Es mācījos Medicīnas fakultātē (neeksistē nepilna laika studijas) un paralēli ņēmu slimnīcās dežūras, jo likās stulbi un neērti pieaugušā vecumā būt absolūti atkarīgam no mammītes, bez jebkāda sevis paša nopelnīta eiro. Visu var paspēt un apvienot, ja vien ir vēlme.

Tā kā es mācījos vidējo + profesiju, tad skolu pabeidzu 20 gados un uzreiz sāku meklēt darbu. Man bija ļoti svarīgi kļūt neatkarīgai, šajā gadsimtā kaut kā jaunieši ilgāk dzīvo pie vecākiem.
Esmu domājusi par piestrādāšanu kafejnīcā vai kādā veikalā, bey saprotu, ka tas absolūti pieredzi nākotnei nedos, jo plānoju iet citu celu, sabojās manu fizisko un mentālo veselību -

Simbinja @ 10.08.2021 15:21

Gluži to pašu padomāju. Esi gan Tu izlutināta, ja reiz tā domā. Es mācījos Medicīnas fakultātē (neeksistē nepilna laika studijas) un paralēli ņēmu slimnīcās dežūras, jo likās stulbi un neērti pieaugušā vecumā būt absolūti atkarīgam no mammītes, bez jebkāda sevis paša nopelnīta eiro. Visu var paspēt un apvienot, ja vien ir vēlme.

Katrs saprot kā vēlas. Pāris komentārus zemāk rakstīju, ka 3 vasaras esmu strādājusi un pelnījusi savu naudu.
Visu var, ja vēlas, tas tiesa, bet pašlaik esmu pārdomas vai vajag ;)

Simbinja @ 10.08.2021 15:21

Gluži to pašu padomāju. Esi gan Tu izlutināta, ja reiz tā domā. Es mācījos Medicīnas fakultātē (neeksistē nepilna laika studijas) un paralēli ņēmu slimnīcās dežūras, jo likās stulbi un neērti pieaugušā vecumā būt absolūti atkarīgam no mammītes, bez jebkāda sevis paša nopelnīta eiro. Visu var paspēt un apvienot, ja vien ir vēlme.

Gan piekrītu, gan nepiekrītu tev.
Protams, ir labi, ja cilvēks var sev kaut cik nopelnīt pilngadības vecumā un nav pilnīgi atkarīgs no vecāku ienākumiem. Jebkura pieredze ir laba, strādājot paraleli studijām tas iemāca plānot laiku un novērtēt to, kas ir. Piekrītu, ka jauniesi mūsdienās ir izlutināti, TAČU saprotu arī autori.
Pati es pirms 2 mēnešiem izvācos no vecākiem un tāpat īrēju dzīvokli ar draudzeni. Pirms tam jau gadu strādāju pastāvīgā darbā un krāju naudiņu, maksāju taja gadā pati par kopmītņu īri. Biju PLK studente, arī budžetā, tàpēc mainīt studiju formu, lai vairāk varētu pelnīt negribēju. Man palaimējās 3.kursa pašā sākumā atrast darbu nozarē par pusslodzi, tā pelnīju pirmo kapeiku, bet režīms bija DRAUSMĪGS. Man vispār nebija brīvā laika, jo nedēļas nogalē bija visu laiku jāmācās un/vai jabrauc pie vecākiem. Toreiz pajuka arī tā laika attiecības, jo es vairs nevarēju pietiekami dauz laika veltīt puisim. Es biju pilnībā noslēgusies no draugiem, visu veltīju sevi darbam un mācībām, baklaura darbu nācās rakstīt pat naktīs. Cik reizes tad ir gribējies padoties, paņemt akadēmisko utml, bet izturēju.
Varēt es varēju, bet ja darbs nebūtu nozarē, noteitki nestrādātu.
Uzskatu, ka darbs nozarē būtu labs un vērtīgs, esmu ar visām četrām par tadu pieredzi. bet darbs paraleli studijām ar domau “man tikai jāizvācas no vecāku mājas” un vienalga kur strādāt, manuprāt, ir kārtīgi jāapdomā, vai cilvēks varēs pavilkt.
Tas viss ir individuāli un nevajag pārvērtēt spejas.

Esi gan Tu izlutināta, ja reiz tā domā. Es mācījos Medicīnas fakultātē (neeksistē nepilna laika studijas) un paralēli ņēmu slimnīcās dežūras, jo likās stulbi un neērti pieaugušā vecumā būt absolūti atkarīgam no mammītes, bez jebkāda sevis paša nopelnīta eiro.

Strādāšana slimnīcā vai piestrādāšana kafejnīcā (pilnīgi ar mācībām nesaistītā vietā) nav viens un tas pats.
Bet attiecīgi brīvais laiks jācenšas izmantot lietderīgāk, lai papildus augstskolā iegūtajām zināšanām būtu citas vērtības, piemēram, teicama angļu, tā pati latviešu valoda. Ar šāda vai cita veida it kā sīkumiem kotēsies darba tirgū augstāk nekā tie, kas to laiku, kad varēja pilnveidoties, novergoja kafejnīcās, un ilgtermiņā tas varētu atmaksāties ar lielāku algu nekā tiem, kas piestrādāja zemas kvalifikācijas darbus. Jeb, ja mātei nav ļoti slikti ar finansēm, nav ko pārdzīvot, ka vēl 1 gadu nebūs pašai savas naudas. Tev priekšā vēl 45 gadi, kad varēsi pelnīt.

Arī man ir 21. Rudenī jau 22. Es daļēji izvācos no vecāku mājām 18 gadu vecumā, kad sāku studēt, bet sākotnēji dzīvoju kojās un brīvdienās braukāju mājās. Sanāca, ka lielāko daļu laika dzīvoju pa kojām. Kad bija daudz skolas darbu vai sesijas laiks, nemaz nebraucu mājās, jo tur man nebija reāli pamācīties. Pakāpeniski man sāka parādīties vairāk draugu Jelgavā- studiju biedri, pasākumi- semināri, ballītes... un tā arī retāk braucu mājās, jo bieži ko foršu ieplānojām kojās vai gājām ballēties, pasēdēt krodziņos.. reizēm biju aicināta cienos. Īsi pirms covid iepazinos ar savu tagadējo puisi. Sākumā pati mazgājos kojās, drēbes mazgāju kojās un reizēm pieklājības pēc, lai saglabātu mazo intrigu par sevi arī paliku kojās, bet ļoti daudz laika pavadījām kopā. Covid laikā mācības bija attālināti un jau biju saplānojusi- nu labi, braukšu mājās, Jelgavā darīt vairs nav ko. Satikāmies 2 mēnešus, bet puisis ļoti bija manī ieķēries un aicināja pamēğināt dzīvot kopā. Biju finansiāli atkarīga no vecākiem un mani vecāki ne tāpēc, ka nevarētu, bet principa pēc vienmēr man sniedz daudz, bet līdz robežām, tāpēc norunājām, ka visus maksājumus par dzīvokli veic draugs un ja reiz tā, tad es atbildu par to, lai mūsu punči būtu pilni. Arī mani vecāki vienmēr uzskatījusi, ka darbs NE savā profesijā uz pusslodzi man neko nedos- tikai nogurdinās. Pa retam aizbraucu pie vecākiem, jo tauriņi vēderā un vienam no otra negribējās šķirties ilgāk par darbadienu 😁 Tad saņēmu aicinājumu- ja reiz esam sākuši dzīvot kopā, nepārvākties atpakaļ uz kojām. Nu jau lēni un dabīgi mazais dzīvoklītis kļuvis par MŪSU mājām. Teikšu godīgi- ja būtu viena, iespējams joprojām dzīvotu kojās un brīvdienās pie vecākiem. Bet varu pateikt, ka atpakaļ vecāku mājās nevarētu ievākties NEKAD, lai arī attiecības ar vecākiem man ir ļoti tuvas. Studiju gados strādāju tikai vasarās. Tagad, 3.kursa noslēgumā atradu darbu savā nozarē. Darbu viegli varu savienot ar mācībām, man nekad nav jāstrādā brīvdienās, svētku dienās un vēlos vakaros. Vecāki joprojām finansiāli mūs atbalsta, kamēr mācos.
Mamma vienmēr man teikusi, lai neskrienu laikam pa priekšu un izbaudu bezrūpību, kamēr man ir tāda iespēja, jo pastrādāf vienmēr paspēsi! UN. Izsmelt sevi tikai lai nopelnītu grašus par pusslodzi. Nu.. piemēram strādāsi par kasieri? Par pilnu mēnesi un daudz stundām vasarās nopelnīju max 360 EUR. Jā, es varēju sev nopirkt jaunu apğērbu un šo to vēl, kam bija kauns prasīt naudu vecākiem, bet darbs mani morāli nodzina! Es jutos kā ienīsts sunītis, uz kuru baksta ar pirkstu un kuru drīkst zākāt, jo viņš ir zemāk par Tevi. Ļoti maz bija cilvēku, kuri novēlēja jauku dienu un novērtēja manu laipnību. Padomā vai strādāt uz pusslodzi un nopelnīt kādus 150 eur ir tā vērts, ja Tev ir iespēja vēl pēdējo gadu izbaudīt mazumiņu bezrūpības. Ja Tevi nekas nekaitina, ir sava telpa, mamma ne par ko nepārmet... izbaudi!