Vienkārši jāatrod to, kas patīk un jāuztver to kā atpūta, jo tas tomēr ir laiks, ko tu velti tikai sev. Pirms Covid staigāju uz svaru zāli, ja godīgi, man nepatika. Jo ilgāk staigāju, jo ērtāk jutos tur kaut ko darot, bet tāpat vienmēr bija sajūta, ka nevaru atslābināties un darīt lietas, ko vēlos un tik ilgi, cik vēlos. Vienmēr kāds elpoja pakausī un skatījās, kā un ko es daru. Labi, ka abi ar vīru kopā staigājām, tad vīrs mani nedaudz pieskatīja un jutos nedaudz drošāk😁 Bet, kad sākās Covids, tad mēģināju ņemties pa mājām- arī visādus Youtube video un challange ar jogām, aerobikām un ko tik vēl ne. Bet nekam nevarēju pieiet nopietni un darīt to ilgstoši. Un tad....es vienkārši sāku braukāties ar divriteni. Salieku sev vēlamu mūzikas sarakstu, ielieku austiņas un aidā nelielā izbraucienā. Citreiz tie var būt 20km, citreiz 5km...atkarīgs no sajutām, vēlmes, noskaņojuma, noguruma utt. Nekad nespiežu sevi darīt vairāk nekā es vēlos un jūtu, jo tā arī rodas tā nepatika pret to, ko dari, kad ir sevi jāspiež, jo tad tas jau ir pienākums nevis vēlme. Un uz pienākumiem vienmēr ir grūtāk saņemties. It īpaši, ja vienīgais boss sev esi tu pats 🙃